OTRA LAIKU 18
18
1Un Jošafatam bija daudz bagātības un goda, viņš saradojās ar Ahabu.
2Un pēc kādiem gadiem viņš nogāja pie Ahaba uz Samariju. Un Ahabs viņam un tiem ļaudīm, kas bija viņam lidzi, nokāva lielā skaitā sīklopus un vēršus un vilināja viņu doties augšup un piedalīties kapa gājienā pret Ramotu Gileādā.
3Un Israēla ķēniņš Ahabs sacīja Jūdas ķēniņam Jošafatam: „Vai tu gribi ar mani doties pret Ramotu Gileādā?“ Un viņš tam atbildēja: „Es esmu tāds pats, kāds tu esi, un kāda tava tauta, tāda ir mana tauta: būsim tad ari abi vienoti kapā!“
4Vēl Jošafats sacīja Israēla ķēniņam: „Bet aptaujājies jel tūdaļ, kāds ir tā Kunga vārds šajā lietā!“
5Tad Israēla ķēniņš sapulcināja praviešus, četrsimt vīrus, un viņiem sacīja: „Vai mums būs doties uzbrukumā pret Ramotu Gileādā, jeb vai man nebūs iet?“ Un viņi atbildēja: „Dodies, jo Dievs viņus nodos ķēniņa rokā!“
6Bet tad Jošafats jautāja: „Vai šeit nav vēl kāds no tā Kunga praviešiem, kam mēs varētu pavaicāt pēc padoma?“
7Un Israēla ķēniņš sacīja Jošafatam: „Tur ir vēl viens virs, no kupa mēs varētu izdibināt tā Kunga padomu, bet es viņu ienīstu, jo viņš man nekad nesludina labas lietas, bet arvien tikai ļaunas; tas ir Micha, Jimlas dēls.“ Bet Jošafats atbildēja: „Tā neklājas runāt ķēniņam!“
8Tad Israēla ķēniņš pasauca kādu galminieku un sacīja: „Steidzies un atved Michu, Jimlas dēlu!“
9Un Israēla ķēniņš un Jūdas ķēniņš Jošafats bija ikviens atsēdušies savā troni un apvilkuši goda tērpus, un viņi sēdēja laukumā Samarijas vārtu priekšā, bet visi pravieši bija pravietodami novietojušies viņiem pretī.
10Bet Cedekija, Kenaānas dēls, sev bija darinājis dzelzs ragus un teica: „Tā saka tas Kungs: Ar šiem tev būs Aramu#18.10 t.i. Siriju. badīt, kamēr tu būsi viņus izdeldējis!“
11Un visi šie pravieši vērtēja nākotni, sacīdami: „Celies un dodies uzbrukumā pret Ramotu Gileādā, tev būs laba laime, jo tas Kungs to nodos ķēniņa roka!“
12Bet tas vēstnesis, kas bija gālis aicināt Michu, viņam stāstīja, sacīdams: „Redzi jel, —pravieši sludina vienā mutē, solīdami laimi ķēniņam, un es lūdzu, lai tavi vārdi būtu līdzīgi, un sludini tāpat labu laimi!“
13Bet Micha atbildēja: „Tik tiešām, ka tas Kungs dzīvo! Tikai to, ko mans Dievs man sacīs, runāšu ari es!“
14Un kad viņš nonāca ķēniņa priekšā, tad ķēniņš viņam jautāja: „Micha, vai mums būs doties kapā pret Ramotu Gileādā, jeb vai man nebūs iet?“ —Un viņš atbildēja: „Celieties, jums būs laba laime, jo viņi tiks nodoti jūsu rokā!“
15Bet ķēniņš viņam piedraudēja: „Cikkārt man nāksies tevi nozvērināt, lai tu man nesludinātu neko citu, kā vienīgi patiesību tā Kunga vārdā?“
16Tad Micha sacīja: „Es redzēju visu Israēlu izklīdinātu pa kalniem kā avis, kupim nav gana; un tas Kungs sacīja: Šiem nav sava kunga, tāpēc lai ikviens atgriežas ar mieru savā namā!“
17Tad Israēla ķēniņš sacīja Jošafatam: „Vai es tev neteicu, ka viņš man nekad nevēstī neko labu, bet vienīgi ļaunu vien?“
18Bet Micha vēl turpināja: „Tādēļ uzklausiet tā Kunga vārdu! Es redzēju to Kungu sēžam savā tronī, un visi debess pulki bija nostājušies pie Viņa labās un pie Viņa kreisās rokas.
19Un tas Kungs sacīja: Kas pierunās Ahabu, Israēla ķēniņu, lai viņš ceļas un dodas un krīt pie Ramotas Gileādā? Un viens runāja šā, un cits teica tā, un vēl kāds teica ko citu.
20Un tad iznāca kāds gars un nostājās tā Kunga priekšā un sacīja: Es viņu pievārdošu! —Bet tas Kungs viņam jautāja: Bet kādā veidā?
21Tad viņš atbildēja: Es iziešu un būšu melu gars visu viņa praviešu mutē. Tad sacīja tas Kungs: Tu viņu tiešām pierunāsi, un tev tas arī izdosies, ej un dari tā!
22Un nu tagad, —redzi! Tas Kungs ir ielicis melu garu šo tavu praviešu mutē, jo tas Kungs tev ir paudis ļaunu vēsti.“
23Tad Cedekija, Kenaānas dēls, piegāja un iesita Micham pa vaigu un sacīja: „Kādā ceļā tā Kunga gars ir no manis atstājies, lai runātu ar tavu muti?“
24Un Micha sacīja: „Lūk, to tu sapratīsi tanī dienā, kad tu skraidīsi no vienas istabas otrā, lai paslēptos!“
25Un Israēla ķēniņš sacīja: „Ņemiet Michu un vediet viņu atpakaļ pie Amona, pilsētas priekšnieka, un pie Joasa, ķēniņa dēla,
26Un sakiet: Tā ir pavēlējis ķēniņš: Lieciet viņu cietumā un uzturiet viņu pie dzīvības ar bada maizi un bada ūdeni, kamēr es vesels atkal pārnākšu!“
27Un Micha sacīja: „Ja tu patiešām vesels un neskarts atgrieztos, tad tas Kungs nav runājis ar manu muti!“ Un viņš vēl piebilda: „Uzklausait jel to, jūs visas tautas!“
28Tā Israēla ķēniņš un Jūdas ķēniņš Jošafats cēlās un devās uzbrukumā pret Ramotu Gileādā.
29Un Israēla ķēniņš sacīja Jošafatam: „Es iešu pārģērbies kaujā, bet tu tērpies savās parastajās drēbēs.“ Un tā Israēla ķēniņš pārģērbās, un tie devās kaujā.
30Bet Aramas#18.30 t.i. Sirijas. ķēniņš bija saviem kafa ratu virsniekiem devis rīkojumu un teicis: „Nevediet cīņu nedz ar mazu, nedz ar lielu, bet vienīgi pret Israēla ķēniņu!“
31Un notika, kad nu ratu virsnieki ieraudzīja Jošafatu, tad vini domāja: „Patiesi, tas ir Israēla ķēniņš!“ Un vini to aplenca un lauzās uz viņu. Bet tad Jošafats sauca palīgā, un tas Kungs viņam palīdzēja, —Dievs tos aizvilināja projām no viņa.
32Un kad ratu virsnieki tiešām ieraudzīja, ka viņš nebija Israēla ķēniņš, tad tie nogriezās un viņam vairs nesekoja.
33Bet viens karavīrs uzvilka loku, izšāva uz labu laimi, un viņa bulta izgāja cauri caur Israēla ķēniņa bruņām un bruņu važiņām. Tad ķēniņš sacīja savam ratu vadītājam: „Griezies apkārt un izved mani no kaujas lauka, jo es esmu ievainots!“
34Bet kauja tanī dienā pieauga sīvumā, un Israēla ķēniņš noturējās savos ratos pretī Aramam līdz pat vakaram; viņš nomira tai stundā, kad norietēja saule.
Currently Selected:
OTRA LAIKU 18: LTV1965
Highlight
Share
Copy
Want to have your highlights saved across all your devices? Sign up or sign in
Latvian Bible © Latvian Bible Society, 1965.
OTRA LAIKU 18
18
1Un Jošafatam bija daudz bagātības un goda, viņš saradojās ar Ahabu.
2Un pēc kādiem gadiem viņš nogāja pie Ahaba uz Samariju. Un Ahabs viņam un tiem ļaudīm, kas bija viņam lidzi, nokāva lielā skaitā sīklopus un vēršus un vilināja viņu doties augšup un piedalīties kapa gājienā pret Ramotu Gileādā.
3Un Israēla ķēniņš Ahabs sacīja Jūdas ķēniņam Jošafatam: „Vai tu gribi ar mani doties pret Ramotu Gileādā?“ Un viņš tam atbildēja: „Es esmu tāds pats, kāds tu esi, un kāda tava tauta, tāda ir mana tauta: būsim tad ari abi vienoti kapā!“
4Vēl Jošafats sacīja Israēla ķēniņam: „Bet aptaujājies jel tūdaļ, kāds ir tā Kunga vārds šajā lietā!“
5Tad Israēla ķēniņš sapulcināja praviešus, četrsimt vīrus, un viņiem sacīja: „Vai mums būs doties uzbrukumā pret Ramotu Gileādā, jeb vai man nebūs iet?“ Un viņi atbildēja: „Dodies, jo Dievs viņus nodos ķēniņa rokā!“
6Bet tad Jošafats jautāja: „Vai šeit nav vēl kāds no tā Kunga praviešiem, kam mēs varētu pavaicāt pēc padoma?“
7Un Israēla ķēniņš sacīja Jošafatam: „Tur ir vēl viens virs, no kupa mēs varētu izdibināt tā Kunga padomu, bet es viņu ienīstu, jo viņš man nekad nesludina labas lietas, bet arvien tikai ļaunas; tas ir Micha, Jimlas dēls.“ Bet Jošafats atbildēja: „Tā neklājas runāt ķēniņam!“
8Tad Israēla ķēniņš pasauca kādu galminieku un sacīja: „Steidzies un atved Michu, Jimlas dēlu!“
9Un Israēla ķēniņš un Jūdas ķēniņš Jošafats bija ikviens atsēdušies savā troni un apvilkuši goda tērpus, un viņi sēdēja laukumā Samarijas vārtu priekšā, bet visi pravieši bija pravietodami novietojušies viņiem pretī.
10Bet Cedekija, Kenaānas dēls, sev bija darinājis dzelzs ragus un teica: „Tā saka tas Kungs: Ar šiem tev būs Aramu#18.10 t.i. Siriju. badīt, kamēr tu būsi viņus izdeldējis!“
11Un visi šie pravieši vērtēja nākotni, sacīdami: „Celies un dodies uzbrukumā pret Ramotu Gileādā, tev būs laba laime, jo tas Kungs to nodos ķēniņa roka!“
12Bet tas vēstnesis, kas bija gālis aicināt Michu, viņam stāstīja, sacīdams: „Redzi jel, —pravieši sludina vienā mutē, solīdami laimi ķēniņam, un es lūdzu, lai tavi vārdi būtu līdzīgi, un sludini tāpat labu laimi!“
13Bet Micha atbildēja: „Tik tiešām, ka tas Kungs dzīvo! Tikai to, ko mans Dievs man sacīs, runāšu ari es!“
14Un kad viņš nonāca ķēniņa priekšā, tad ķēniņš viņam jautāja: „Micha, vai mums būs doties kapā pret Ramotu Gileādā, jeb vai man nebūs iet?“ —Un viņš atbildēja: „Celieties, jums būs laba laime, jo viņi tiks nodoti jūsu rokā!“
15Bet ķēniņš viņam piedraudēja: „Cikkārt man nāksies tevi nozvērināt, lai tu man nesludinātu neko citu, kā vienīgi patiesību tā Kunga vārdā?“
16Tad Micha sacīja: „Es redzēju visu Israēlu izklīdinātu pa kalniem kā avis, kupim nav gana; un tas Kungs sacīja: Šiem nav sava kunga, tāpēc lai ikviens atgriežas ar mieru savā namā!“
17Tad Israēla ķēniņš sacīja Jošafatam: „Vai es tev neteicu, ka viņš man nekad nevēstī neko labu, bet vienīgi ļaunu vien?“
18Bet Micha vēl turpināja: „Tādēļ uzklausiet tā Kunga vārdu! Es redzēju to Kungu sēžam savā tronī, un visi debess pulki bija nostājušies pie Viņa labās un pie Viņa kreisās rokas.
19Un tas Kungs sacīja: Kas pierunās Ahabu, Israēla ķēniņu, lai viņš ceļas un dodas un krīt pie Ramotas Gileādā? Un viens runāja šā, un cits teica tā, un vēl kāds teica ko citu.
20Un tad iznāca kāds gars un nostājās tā Kunga priekšā un sacīja: Es viņu pievārdošu! —Bet tas Kungs viņam jautāja: Bet kādā veidā?
21Tad viņš atbildēja: Es iziešu un būšu melu gars visu viņa praviešu mutē. Tad sacīja tas Kungs: Tu viņu tiešām pierunāsi, un tev tas arī izdosies, ej un dari tā!
22Un nu tagad, —redzi! Tas Kungs ir ielicis melu garu šo tavu praviešu mutē, jo tas Kungs tev ir paudis ļaunu vēsti.“
23Tad Cedekija, Kenaānas dēls, piegāja un iesita Micham pa vaigu un sacīja: „Kādā ceļā tā Kunga gars ir no manis atstājies, lai runātu ar tavu muti?“
24Un Micha sacīja: „Lūk, to tu sapratīsi tanī dienā, kad tu skraidīsi no vienas istabas otrā, lai paslēptos!“
25Un Israēla ķēniņš sacīja: „Ņemiet Michu un vediet viņu atpakaļ pie Amona, pilsētas priekšnieka, un pie Joasa, ķēniņa dēla,
26Un sakiet: Tā ir pavēlējis ķēniņš: Lieciet viņu cietumā un uzturiet viņu pie dzīvības ar bada maizi un bada ūdeni, kamēr es vesels atkal pārnākšu!“
27Un Micha sacīja: „Ja tu patiešām vesels un neskarts atgrieztos, tad tas Kungs nav runājis ar manu muti!“ Un viņš vēl piebilda: „Uzklausait jel to, jūs visas tautas!“
28Tā Israēla ķēniņš un Jūdas ķēniņš Jošafats cēlās un devās uzbrukumā pret Ramotu Gileādā.
29Un Israēla ķēniņš sacīja Jošafatam: „Es iešu pārģērbies kaujā, bet tu tērpies savās parastajās drēbēs.“ Un tā Israēla ķēniņš pārģērbās, un tie devās kaujā.
30Bet Aramas#18.30 t.i. Sirijas. ķēniņš bija saviem kafa ratu virsniekiem devis rīkojumu un teicis: „Nevediet cīņu nedz ar mazu, nedz ar lielu, bet vienīgi pret Israēla ķēniņu!“
31Un notika, kad nu ratu virsnieki ieraudzīja Jošafatu, tad vini domāja: „Patiesi, tas ir Israēla ķēniņš!“ Un vini to aplenca un lauzās uz viņu. Bet tad Jošafats sauca palīgā, un tas Kungs viņam palīdzēja, —Dievs tos aizvilināja projām no viņa.
32Un kad ratu virsnieki tiešām ieraudzīja, ka viņš nebija Israēla ķēniņš, tad tie nogriezās un viņam vairs nesekoja.
33Bet viens karavīrs uzvilka loku, izšāva uz labu laimi, un viņa bulta izgāja cauri caur Israēla ķēniņa bruņām un bruņu važiņām. Tad ķēniņš sacīja savam ratu vadītājam: „Griezies apkārt un izved mani no kaujas lauka, jo es esmu ievainots!“
34Bet kauja tanī dienā pieauga sīvumā, un Israēla ķēniņš noturējās savos ratos pretī Aramam līdz pat vakaram; viņš nomira tai stundā, kad norietēja saule.
Currently Selected:
:
Highlight
Share
Copy
Want to have your highlights saved across all your devices? Sign up or sign in
Latvian Bible © Latvian Bible Society, 1965.