APUSTUĻU DARBI 28
28
1Izglābušies mēs uzzinājām, ka sala saucās Melite.
2Iezemieši mums parādīja neparastu laipnību. Tie, uzkūruši uguni, mūs visus uzņēma pie sevis, jo bija sācis līt lietus un bija auksts.
3Kad Pāvils bija salasījis kādu žagaru nastiņu un nolicis pie uguns, odze, aiz karstuma izlīdusi, aptinās ap viņa roku.
4Iezemieši, redzēdami dzīvnieku pie viņa rokas karājamies, sacīja viens otram: „Tiešām šis cilvēks ir slepkava, no jūjas viņš izglābies, bet atriebējs liktenis viņam neļauj dzīvot.“
5Bet viņš rāpuli nokratīja ugunī, necietis nekāda ļaunuma.
6Viņi gaidīja, ka viņš uztūks vai piepeši pakritīs un nomirs. Bet, ilgi gaidījuši un redzēdami, ka viņam nekas ļauns nenotika, viņi mainīja savas domas un sacīja, ka viņš esot dievs.
7Šinī apvidū salas augstākajam ierēdnim, vārdā Publijam, bija zemes īpašumi. Tas mūs uzņēma un trīs dienas laipni deva mums mājas vietu.
8Publija tēvs gulēja slims ar drudzi un asinssērgu. Pāvils iegāja pie viņa, pielūdza Dievu un, rokas uzlicis, to dziedināja.
9Kad tas bija noticis, arī pārējie salas iedzīvotāji, kas bija slimi, atnāca un tika dziedināti.
10Tie mūs godināja ar lielu godu un, kad mēs aizbraucām, deva mums līdz visu vajadzīgo.
11Pēc trim mēnešiem mēs aizbraucām aleksandriešu kuģī, kas salā bija pārziemojis un kas brauca ar dioskūru zīmi.
12Nonākuši Sirākūzās, mēs tur palikām trīs dienas.
13No turienes, gar piekrasti braukdami, mēs nonācām Rēgijā. Un kad pēc vienas dienas sacēlās dienvidu vējš, mēs otrā dienā nonācām Puteolos.
14Tur mēs sastapām brāļus, kas mūs lūdza septiņas dienas palikt pie viņiem. Tā beidzot mēs nonācām Romā.
15Turienes brāļi, par mums dzir-dējuši, nāca mums pretī līdz Apija forumam un Tritabernām. Tos redzē-dams, Pāvils pateicās Dievam, un viņam radās drosme.
16Kad mēs nonācām Romā, Pāvilam atļāva dzīvot savrup ar kareivi, kas viņu apsargāja.
17Pēc trim dienām viņš saaicināja jūdu priekšniekus. Kad tie bija sanākuši, viņš tiem sacīja: „Brāļi, es neko neesmu darījis ne pret mūsu tautu, ne pret tēvu parašām, un tomēr esmu Jeruzālemē saistīts un nodots romiešu rokās.
18Tie, mani nopratinājuši, gribēja atbrīvot, jo man nevarēja pierādīt nekādu ar nāvi sodāmu vainu.
19Bet tā kā jūdi pretojās, es biju spiests piesaukt ķeizaru, bet ne ar nodomu apsūdzēt savu tautu.
20Šī iemesla dēļ es jūs esmu lūdzis, lai jūs redzētu un ar jums runātu, jo es esmu saistīts ar šim važām Israēla cerības dēļ.“
21Bet tie viņam sacīja: „Mēs neesam nedz vēstules no Jūdejas saņēmuši par tevi, nedz ari kāds no brāļiem ir ieradies par tevi ko ļaunu vēstīt un runāt.
22Tomēr mēs labprāt gribam no tevis dzirdēt, ko tu domā, jo par šo sektu mums ir zināms, ka tai visur pretojas.“
23Tie, noteikuši viņam dienu, vēl vairāki ieradās viņa mājokli. Viņš tiem izskaidroja, apliecinādams Dieva valstību un pārliecinādams tos par Jēzu, sākot ar Mozus bauslību un praviešiem, no agra rīta līdz vakaram.
24Citus gan viņa vārdi pārliecināja, bet citi neticēja.
25Bet viņu starpā nebija vienprātības, un viņi aizgāja, kad Pāvils teica šo vienu vārdu: „Svētais Gars pareizi runājis caur pravieti Jesaju mūsu tēviem,
26Sacīdams: Ej pie šiem ļaudim un saki: Dzirdēdami jūs dzirdēsit un nesapratīsit, un skatīdamies jūs skatīsities un neredzēsit.
27Jo šo ļaužu sirds kļuvusi nejūtīga, ar ausīm tie grūti dzirdējuši un savas acis tie aizvēruši, lai ar acīm neredzētu, ar ausīm nedzirdētu, ar sirdi nesaprastu un neatgrieztos, un es tos nedziedinātu.
28Tad zinait, ka Dievs pestīšanu sūtījis pagāniem, un tie to dzirdēs.“
29Un, kad viņš to bija sacījis, jūdi devās projām, cits ar citu dedzīgi strīdēdamies.
30Viņš palika pilnus divi gadus savā irētajā mājokli un pieņēma visus, kas pie viņa nāca,
31Sludinādams Dieva valstību un, īrētajā mājokli un pieņēma visus, kas pie neviena nekavēts, ar lielu drosmi mācīviņa nāca, dams par Kungu Jēzu Kristu.
Currently Selected:
APUSTUĻU DARBI 28: LTV1965
Highlight
Share
Copy
Want to have your highlights saved across all your devices? Sign up or sign in
Latvian Bible © Latvian Bible Society, 1965.
APUSTUĻU DARBI 28
28
1Izglābušies mēs uzzinājām, ka sala saucās Melite.
2Iezemieši mums parādīja neparastu laipnību. Tie, uzkūruši uguni, mūs visus uzņēma pie sevis, jo bija sācis līt lietus un bija auksts.
3Kad Pāvils bija salasījis kādu žagaru nastiņu un nolicis pie uguns, odze, aiz karstuma izlīdusi, aptinās ap viņa roku.
4Iezemieši, redzēdami dzīvnieku pie viņa rokas karājamies, sacīja viens otram: „Tiešām šis cilvēks ir slepkava, no jūjas viņš izglābies, bet atriebējs liktenis viņam neļauj dzīvot.“
5Bet viņš rāpuli nokratīja ugunī, necietis nekāda ļaunuma.
6Viņi gaidīja, ka viņš uztūks vai piepeši pakritīs un nomirs. Bet, ilgi gaidījuši un redzēdami, ka viņam nekas ļauns nenotika, viņi mainīja savas domas un sacīja, ka viņš esot dievs.
7Šinī apvidū salas augstākajam ierēdnim, vārdā Publijam, bija zemes īpašumi. Tas mūs uzņēma un trīs dienas laipni deva mums mājas vietu.
8Publija tēvs gulēja slims ar drudzi un asinssērgu. Pāvils iegāja pie viņa, pielūdza Dievu un, rokas uzlicis, to dziedināja.
9Kad tas bija noticis, arī pārējie salas iedzīvotāji, kas bija slimi, atnāca un tika dziedināti.
10Tie mūs godināja ar lielu godu un, kad mēs aizbraucām, deva mums līdz visu vajadzīgo.
11Pēc trim mēnešiem mēs aizbraucām aleksandriešu kuģī, kas salā bija pārziemojis un kas brauca ar dioskūru zīmi.
12Nonākuši Sirākūzās, mēs tur palikām trīs dienas.
13No turienes, gar piekrasti braukdami, mēs nonācām Rēgijā. Un kad pēc vienas dienas sacēlās dienvidu vējš, mēs otrā dienā nonācām Puteolos.
14Tur mēs sastapām brāļus, kas mūs lūdza septiņas dienas palikt pie viņiem. Tā beidzot mēs nonācām Romā.
15Turienes brāļi, par mums dzir-dējuši, nāca mums pretī līdz Apija forumam un Tritabernām. Tos redzē-dams, Pāvils pateicās Dievam, un viņam radās drosme.
16Kad mēs nonācām Romā, Pāvilam atļāva dzīvot savrup ar kareivi, kas viņu apsargāja.
17Pēc trim dienām viņš saaicināja jūdu priekšniekus. Kad tie bija sanākuši, viņš tiem sacīja: „Brāļi, es neko neesmu darījis ne pret mūsu tautu, ne pret tēvu parašām, un tomēr esmu Jeruzālemē saistīts un nodots romiešu rokās.
18Tie, mani nopratinājuši, gribēja atbrīvot, jo man nevarēja pierādīt nekādu ar nāvi sodāmu vainu.
19Bet tā kā jūdi pretojās, es biju spiests piesaukt ķeizaru, bet ne ar nodomu apsūdzēt savu tautu.
20Šī iemesla dēļ es jūs esmu lūdzis, lai jūs redzētu un ar jums runātu, jo es esmu saistīts ar šim važām Israēla cerības dēļ.“
21Bet tie viņam sacīja: „Mēs neesam nedz vēstules no Jūdejas saņēmuši par tevi, nedz ari kāds no brāļiem ir ieradies par tevi ko ļaunu vēstīt un runāt.
22Tomēr mēs labprāt gribam no tevis dzirdēt, ko tu domā, jo par šo sektu mums ir zināms, ka tai visur pretojas.“
23Tie, noteikuši viņam dienu, vēl vairāki ieradās viņa mājokli. Viņš tiem izskaidroja, apliecinādams Dieva valstību un pārliecinādams tos par Jēzu, sākot ar Mozus bauslību un praviešiem, no agra rīta līdz vakaram.
24Citus gan viņa vārdi pārliecināja, bet citi neticēja.
25Bet viņu starpā nebija vienprātības, un viņi aizgāja, kad Pāvils teica šo vienu vārdu: „Svētais Gars pareizi runājis caur pravieti Jesaju mūsu tēviem,
26Sacīdams: Ej pie šiem ļaudim un saki: Dzirdēdami jūs dzirdēsit un nesapratīsit, un skatīdamies jūs skatīsities un neredzēsit.
27Jo šo ļaužu sirds kļuvusi nejūtīga, ar ausīm tie grūti dzirdējuši un savas acis tie aizvēruši, lai ar acīm neredzētu, ar ausīm nedzirdētu, ar sirdi nesaprastu un neatgrieztos, un es tos nedziedinātu.
28Tad zinait, ka Dievs pestīšanu sūtījis pagāniem, un tie to dzirdēs.“
29Un, kad viņš to bija sacījis, jūdi devās projām, cits ar citu dedzīgi strīdēdamies.
30Viņš palika pilnus divi gadus savā irētajā mājokli un pieņēma visus, kas pie viņa nāca,
31Sludinādams Dieva valstību un, īrētajā mājokli un pieņēma visus, kas pie neviena nekavēts, ar lielu drosmi mācīviņa nāca, dams par Kungu Jēzu Kristu.
Currently Selected:
:
Highlight
Share
Copy
Want to have your highlights saved across all your devices? Sign up or sign in
Latvian Bible © Latvian Bible Society, 1965.