PIRMĀ MOZUS 19
19
1Un divi eņģeļi nonāca vakarā Sodomā, bet Lats dzīvoja Sodomas pievārtē. Un Lats, tos ieraudzījis, cēlās viņu priekšā un klanījās ar savu vaigu līdz zemei.
2Un viņš sacija: „Dariet man patikšanu, mani kungi, un ņemiet sava kalpa namā naktsmājas, mazgājiet savas kājas un atpūtieties; pēc tam, rītā cēlušies, ejiet savu ceļu.“ Bet tie teica: „Nē, mēs pārnakšņosim laukā uz ielas.“
3Bet viņš tos lūgdams lūdza, un tie iegriezās pie viņa un iegāja viņa namā, un viņš tiem sarīkoja mielastu un cēla tiem priekšā neraudzētas maizes, un tie ēda.
4Vēl tie nebija apgūlušies, kad Sodomas pilsētas vīri aplenca namu, sākot ar zēniem un beidzot ar sirmgalvjiem, visādi ļaudis no visām malām.
5Un tie aicināja Latu ārā un sacīja: „Kur ir tie vīri, kas pie tevis iegriezās šo nakti? Liec tiem iznākt ārā pie mums; mēs gribam tos.“
6Un Lats izgāja pie viņiem ārā, vārtus un durvis aizslēgdams aiz sevis, un sacīja:
7„Brāļi, nedariet taču tādu grēku!
8Redziet, man ir divas meitas, kuras neviens nav atzinis, es likšu viņām iznākt pie jums, un jūs varat tām darīt, kā jums labpatīk, tikai tiem vīriem nedariet nekā, tāpēc ka tie nākuši mana jumta pavēnī.“
9Bet viņi teica: „Ej nost“; un tie pretojās: „Šis viens ir atnācis, lai dzīvotu kā svešinieks, un tagad viņš grib uzmesties par soģi. Tagad mēs tev vēl vairāk ļauna darīsim kā tiem.“
10Un tie uzmācās ar varu šim vīram—Latam, un grasījās atlauzt durvis. Bet tie vīri izstiepa savas rokas un ievilka Latu pie sevis namā, bet durvis tie aizslēdza.
11Bet tie, kas atradās nama vārtos, tika sisti ar aklumu, sākot no mazākā līdz pat lielākajam, tā, ka tie nevarēja vārtus pat atrast.
12Un vīri sacīja Latam: „Vai tev te vēl ir kāds znots, savi dēli un savas meitas? Tos, kā arī visus citus savējos, kas tev ir šinī pilsētā, izved ārā.
13Mēs gribam izpostīt šo vietu, jo liela žēlošanās nākusi tā Kunga priekšā, un tas Kungs mūs ir sūtījis, lai to izpostītu.“
14Un Lats izgāja un runāja ar saviem znotiem, kas gribēja viņa meitas ņemt, un sacīja: „Celsimies, iesim no šīs vietas prom, jo tas Kungs šo pilsētu liks izpostīt.“ Bet viņs likās savu znotu acīs smieklīgs.
15Un tiklīdz rīts ausa, eņģeļi skubināja Latu, teikdami: „Celies, ņem savu sievu un abas savas meitas, kas atrodas še, ka tu neej bojā šīs pilsētas nozieguma dēļ.“
16Bet viņš vēl kavējās. Tad tie vīri to satvēra pie rokas, tāpat viņa sievu un abas viņa meitas, tāpēc ka tas Kungs gribēja viņus pataupīt, un tie to izveda un atstāja ārpus pilsētas.
17Un notikās, kad tie viņu bija izveduši ārā, ka tie teica: „Izglāb savu dzīvību, neskaties atpakaļ un nepaliec visā šinī apgabalā stāvam, glābies kalnos, lai tu netiktu iznīcināts.“
18Un Lats sacīja viņiem: „Nē jel, mans Kungs.
19Redzi, tavs kalps ir atradis žēlastību tavās acīs, un Tu man esi daudz žēlastības parādījis, ka es saglābju savu dzīvību, bet es nevaru glābties kalnos; es miršu, iekāms ļaunums mani sasniegs.
20Lūk, te tuvumā ir kāda pilsēta, kur es varētu glābties, es tanī gribu paglābties, tā ir tik nenozīmīga. Tur es būtu glābts.“
21Un Viņš sacīja tam: „Lūk, Es paklausīšu tevi arī šinī lietā; Es neizpostīšu šo pilsētu, par kuru tu esi runājis.
22Steidzies, glābies tur, jo Es nevaru nekā darīt, iekāms tu neesi nonācis tur“. Tāpēc tās pilsētas vārds ir Coāra.#19.22 tas ir: mazā.
23Saule uzlēca pār zemi, kad Lats nonāca Coārā.
24Bet tas Kungs lika līt sēram un ugunij pār Sodomu un Gomoru no tā Kunga, no debesīm.
25Un Viņš izpostīja šīs pilsētas visu apgabalu un visus pilsētas iedzīvotājus, arī zemes augus.
26Bet viņa, Lata, sieva atskatījās atpakaļ un kļuva par sāls stabu.
27Un Ābrahāms jozās no rīta, lai dotos uz to vietu, kur tā Kunga priekšā bija stāvējis.
28Un kad viņš raudzījās uz Sodomu un Gomoru un visu tā apgabala apkārtni, tad, lūk, tur no zemes pacēlās dūmi it kā no kādas kausētavas krāsns.
29Pēc šī apgabala pilsētu izpostīšanas Dievs pieminēja Ābrahāmu, un Viņš sūtīja Latu prom no šīs posta vietas, kad Viņš tās pilsētas bija izpostījis, kurās Lats bija dzīvojis.
30Un Lats atstāja Coāru un dzīvoja kalnā, un abas viņa meitas kopā ar viņu, jo viņam bija bailes dzīvot Coārā. Un viņš ar abām savām meitām apmetās alā.
31Un tad vecākā sacīja jaunākai: „Mūsu tēvs ir vecs, un neviena vīrieša nav virs zemes, kas varētu nākt pie mums, kā tas ir virs zemes parasts.
32Lai ejam un dodam savam tēvam vīnu dzert un lai tad guļamies pie sava tēva, lai no sava tēva mums būtu pēcnācēji.“
33Un viņas naktī savu tēvu piedzirdīja ar vīnu. Un vecākā gāja un apgūlās pie sava tēva, bet viņš nepamanīja nedz viņas apgulšanos, nedz viņas piecelšanos.
34Un nākamajā dienā vecākā sacīja jaunākai: „Lūk, es vakar esmu gulējusi ar savu tēvu. Dosim viņam vīnu dzert arī šodien: ej tad tu, un guli pie viņa, lai mums būtu pēcnācēji no sava tēva.“
35Un viņas piedzirdīja arī šinī naktī savu tēvu ar vīnu, un jaunākā cēlās un apgūlās pie viņa. Bet viņš nepamanīja nedz viņas apgulšanos, nedz viņas piecelšanos.
36Tā abas Lata meitas kļuva grūtas no sava tēva.
37Un pirmdzimtai piedzima dēls, un tā to nosauca vārdā Moābs, tas ir moābiešu ciltstēvs līdz šai dienai.
38Un arī jaunākā dzemdēja dēlu, un viņa to nosauca vārdā—Ben-Ammi.#19.38 t.i. manas tautas dēls. Viņš ir amoniešu ciltstēvs līdz šai dienai.
Currently Selected:
PIRMĀ MOZUS 19: LTV1965
Highlight
Share
Copy
Want to have your highlights saved across all your devices? Sign up or sign in
Latvian Bible © Latvian Bible Society, 1965.
PIRMĀ MOZUS 19
19
1Un divi eņģeļi nonāca vakarā Sodomā, bet Lats dzīvoja Sodomas pievārtē. Un Lats, tos ieraudzījis, cēlās viņu priekšā un klanījās ar savu vaigu līdz zemei.
2Un viņš sacija: „Dariet man patikšanu, mani kungi, un ņemiet sava kalpa namā naktsmājas, mazgājiet savas kājas un atpūtieties; pēc tam, rītā cēlušies, ejiet savu ceļu.“ Bet tie teica: „Nē, mēs pārnakšņosim laukā uz ielas.“
3Bet viņš tos lūgdams lūdza, un tie iegriezās pie viņa un iegāja viņa namā, un viņš tiem sarīkoja mielastu un cēla tiem priekšā neraudzētas maizes, un tie ēda.
4Vēl tie nebija apgūlušies, kad Sodomas pilsētas vīri aplenca namu, sākot ar zēniem un beidzot ar sirmgalvjiem, visādi ļaudis no visām malām.
5Un tie aicināja Latu ārā un sacīja: „Kur ir tie vīri, kas pie tevis iegriezās šo nakti? Liec tiem iznākt ārā pie mums; mēs gribam tos.“
6Un Lats izgāja pie viņiem ārā, vārtus un durvis aizslēgdams aiz sevis, un sacīja:
7„Brāļi, nedariet taču tādu grēku!
8Redziet, man ir divas meitas, kuras neviens nav atzinis, es likšu viņām iznākt pie jums, un jūs varat tām darīt, kā jums labpatīk, tikai tiem vīriem nedariet nekā, tāpēc ka tie nākuši mana jumta pavēnī.“
9Bet viņi teica: „Ej nost“; un tie pretojās: „Šis viens ir atnācis, lai dzīvotu kā svešinieks, un tagad viņš grib uzmesties par soģi. Tagad mēs tev vēl vairāk ļauna darīsim kā tiem.“
10Un tie uzmācās ar varu šim vīram—Latam, un grasījās atlauzt durvis. Bet tie vīri izstiepa savas rokas un ievilka Latu pie sevis namā, bet durvis tie aizslēdza.
11Bet tie, kas atradās nama vārtos, tika sisti ar aklumu, sākot no mazākā līdz pat lielākajam, tā, ka tie nevarēja vārtus pat atrast.
12Un vīri sacīja Latam: „Vai tev te vēl ir kāds znots, savi dēli un savas meitas? Tos, kā arī visus citus savējos, kas tev ir šinī pilsētā, izved ārā.
13Mēs gribam izpostīt šo vietu, jo liela žēlošanās nākusi tā Kunga priekšā, un tas Kungs mūs ir sūtījis, lai to izpostītu.“
14Un Lats izgāja un runāja ar saviem znotiem, kas gribēja viņa meitas ņemt, un sacīja: „Celsimies, iesim no šīs vietas prom, jo tas Kungs šo pilsētu liks izpostīt.“ Bet viņs likās savu znotu acīs smieklīgs.
15Un tiklīdz rīts ausa, eņģeļi skubināja Latu, teikdami: „Celies, ņem savu sievu un abas savas meitas, kas atrodas še, ka tu neej bojā šīs pilsētas nozieguma dēļ.“
16Bet viņš vēl kavējās. Tad tie vīri to satvēra pie rokas, tāpat viņa sievu un abas viņa meitas, tāpēc ka tas Kungs gribēja viņus pataupīt, un tie to izveda un atstāja ārpus pilsētas.
17Un notikās, kad tie viņu bija izveduši ārā, ka tie teica: „Izglāb savu dzīvību, neskaties atpakaļ un nepaliec visā šinī apgabalā stāvam, glābies kalnos, lai tu netiktu iznīcināts.“
18Un Lats sacīja viņiem: „Nē jel, mans Kungs.
19Redzi, tavs kalps ir atradis žēlastību tavās acīs, un Tu man esi daudz žēlastības parādījis, ka es saglābju savu dzīvību, bet es nevaru glābties kalnos; es miršu, iekāms ļaunums mani sasniegs.
20Lūk, te tuvumā ir kāda pilsēta, kur es varētu glābties, es tanī gribu paglābties, tā ir tik nenozīmīga. Tur es būtu glābts.“
21Un Viņš sacīja tam: „Lūk, Es paklausīšu tevi arī šinī lietā; Es neizpostīšu šo pilsētu, par kuru tu esi runājis.
22Steidzies, glābies tur, jo Es nevaru nekā darīt, iekāms tu neesi nonācis tur“. Tāpēc tās pilsētas vārds ir Coāra.#19.22 tas ir: mazā.
23Saule uzlēca pār zemi, kad Lats nonāca Coārā.
24Bet tas Kungs lika līt sēram un ugunij pār Sodomu un Gomoru no tā Kunga, no debesīm.
25Un Viņš izpostīja šīs pilsētas visu apgabalu un visus pilsētas iedzīvotājus, arī zemes augus.
26Bet viņa, Lata, sieva atskatījās atpakaļ un kļuva par sāls stabu.
27Un Ābrahāms jozās no rīta, lai dotos uz to vietu, kur tā Kunga priekšā bija stāvējis.
28Un kad viņš raudzījās uz Sodomu un Gomoru un visu tā apgabala apkārtni, tad, lūk, tur no zemes pacēlās dūmi it kā no kādas kausētavas krāsns.
29Pēc šī apgabala pilsētu izpostīšanas Dievs pieminēja Ābrahāmu, un Viņš sūtīja Latu prom no šīs posta vietas, kad Viņš tās pilsētas bija izpostījis, kurās Lats bija dzīvojis.
30Un Lats atstāja Coāru un dzīvoja kalnā, un abas viņa meitas kopā ar viņu, jo viņam bija bailes dzīvot Coārā. Un viņš ar abām savām meitām apmetās alā.
31Un tad vecākā sacīja jaunākai: „Mūsu tēvs ir vecs, un neviena vīrieša nav virs zemes, kas varētu nākt pie mums, kā tas ir virs zemes parasts.
32Lai ejam un dodam savam tēvam vīnu dzert un lai tad guļamies pie sava tēva, lai no sava tēva mums būtu pēcnācēji.“
33Un viņas naktī savu tēvu piedzirdīja ar vīnu. Un vecākā gāja un apgūlās pie sava tēva, bet viņš nepamanīja nedz viņas apgulšanos, nedz viņas piecelšanos.
34Un nākamajā dienā vecākā sacīja jaunākai: „Lūk, es vakar esmu gulējusi ar savu tēvu. Dosim viņam vīnu dzert arī šodien: ej tad tu, un guli pie viņa, lai mums būtu pēcnācēji no sava tēva.“
35Un viņas piedzirdīja arī šinī naktī savu tēvu ar vīnu, un jaunākā cēlās un apgūlās pie viņa. Bet viņš nepamanīja nedz viņas apgulšanos, nedz viņas piecelšanos.
36Tā abas Lata meitas kļuva grūtas no sava tēva.
37Un pirmdzimtai piedzima dēls, un tā to nosauca vārdā Moābs, tas ir moābiešu ciltstēvs līdz šai dienai.
38Un arī jaunākā dzemdēja dēlu, un viņa to nosauca vārdā—Ben-Ammi.#19.38 t.i. manas tautas dēls. Viņš ir amoniešu ciltstēvs līdz šai dienai.
Currently Selected:
:
Highlight
Share
Copy
Want to have your highlights saved across all your devices? Sign up or sign in
Latvian Bible © Latvian Bible Society, 1965.