JEREMIJAS 32
32
1Šis tā Kunga vārds kļuva zināms Jeremijam Jūdas ķēniņa Cedekija desmi-tajā valdīšanas gadā, tas bija astoņpadsmitais Nebukadnēcara valdīšanas gads.
2Tanī laikā Bābeles ķēniņa karaspēks bija aplencis Jeruzālemi, un pravietis Jeremija sēdēja apcietināts Jūdas ķēniņa pils sardzes pagalmā.
3Jo Jūdas ķēniņš Cedekija bija viņu apcietinājis, tam pārmezdams: „Kādēļ tu uzstājies kā pravietis un sludini: Tā saka tas Kungs: Redzi, tik tiešām Es nodošu šo pilsētu Bābeles ķēniņa varā, un viņš to ieņems.
4Ari Cedekija, Jūdas ķēniņš neizglābsies no kaldēju rokas, viņu nodos Bābeles ķēniņam, ka viņš runās ar to muti pret muti un skatīsies aci pret aci.
5Un tas aizvedīs Cedekiju uz Bābeli, un tur viņš paliks, kamēr Es atkal par viņu gādāšu“, —tā saka tas Kungs. —„Bet ja jūs karosit ar kaldējiem, jums nebūs panākuma.“
6Tad Jeremija sarija: „Tā Kunga vārds atklājās man tieši šādā veidā un man sacīja:
7Drīzi vien atnāks pie tevis Hanameēls, tava tēvoča Šaluma dēls, ar piedāvājumu: Nopērc manu tīrumu, kas Anatotā! Jo tev uz to ir priekšroka.“
8Tiešām—Hanameēls, mana tēvoča dēls, ieradās pie manis sardzes pagalmā, kā tas Kungs man bija sacījis, un teica man: „Pērc manu tīrumu, kas ir Anatotā Benjamīna zemē, jo tev uz to ir priekšroka, pērc to!“ Tad es nomanīju, ka tas bija mājiens no tā Kunga.
9Un tā es nopirku tīrumu Anatotā no sava tēva brāļa dēla Hanameēla un iesvēru viņam naudu, septiņus seķeļus un desmit sudraba gabalus.
10Tad es uzrakstīju pirkšanas līgumu, to apzīmogoju un liku lieciniekiem parakstīt un iesvēru naudu ar svariem.
11Es ņēmu apzīmogoto pirkšanas līgumu ar nolīgumu un noteikumiem un ari apzīmogoto norakstu
12Un nodevu līgumu Barucham, Nerijas dēlam, Maāsejas dēlam, mana brālēna Hanameēla klātbūtnē un lie-cinieku klātbūtnē, kas bija parakstījuši līgumu, un visu jūdiešu klātbūtnē, kas bija sardzes pagalmā.
13Pēc tam es lūdzu Baruchu viņu klātbūtnē veikt manā labā šādu uzdevumu un sacīju:
14„Tā saka tas Kungs Cebaots, Israēla Dievs: Ņem šos dokumentus, apzīmogoto pirkšanas līgumu un tā norakstu un liec tos māla traukā, ka tos var ilgi uzglabāt!
15Jo tā saka tas Kungs Cebaots, Israēla Dievs: Turpmāk atkal pirks šinī zemē namus, tīrumus un vīna dārzus!“
16Kad es biju nodevis pirkšanas līgumu Barucham, Nerijas dēlam, es griezos pie tā Kunga ar šādu lūgšanu:
17„Ak Kungs Kungs! Tu radīji debesis un zemi ar savu lielo spēku un savu izstiepto roku, Tev nekas nav neiespējams.
18Tu parādi žēlastību tūkstošiem un atmaksā bērniem par tēvu grēkiem, Tu lielais, varenais Dievs, tavs vārds ir Kungs Cebaots,
19Tu esi liels padomā un varens darbos, tavas acis ir nomodā pār cilvēku bērnu ceļiem, lai atmaksātu ikvienam pēc viņa gaitas un pēc viņa darbu augļiem.
20Tu darīji zīmes un brīnumus Ēģiptes zemē Israēlam un citām tautām līdz šai dienai un sagādāji sev ar to vārdu, kāds tas Tev šodien.
21Tu izvedi savu Israēla tautu no Ēģiptes ar zīmēm un brīnumiem, ar stipru roku un paceltu elkoni un lielām briesmām.
22Tu tiem devi šo zemi, par kupu Tu zvērēji viņu tēviem, ka dosi jau tiem—šiem tēviem—šo zemi par īpašumu, zemi, kur piens un medus tek.
23Bet kad tie ienāca zemē un to ieņēma, tie neklausīja tavu balsi un nestaigāja pēc taviem baušļiem un neda-līja nekā no visa tā, ko Tu biji viņiem pavēlējis. Tādēļ tu liki piedzīvot viņiem visu šo nelaimi.
24Redzi, aplenkuma uzbērumi jau sniedzas līdz pilsētai, lai to ieņemtu, un pilsēta, kas ir zobena, bada un mēpa varā, būtībā jau ir aplencējs‘u kaldēju rokās; ta ar ko Tu draudēji, ir jau patiesībā noticis, Tu pats to redzi.
25Un tomēr Tu, Kungs mans Dievs, man pavēlēji: Pērc tīrumu par naudu un piesauc lieciniekus! jebšu pilsēta jau īstenībā ir kaldēju rokās!“
26Tad Jeremija savā garā uztvēra tā Kunga vārdu, un tas viņam sacīja:
27„Redzi, Es esmu tas Kungs Dievs pār visu miesu! Vai tad Man būtu kas neiespējams?“
28Tādēļ tas Kungs saka tā: „Es nododu šo pilsētu kaldēju rokās un Bābeles ķēniņa Nebukadnēcara varā: viņš to ieņems.
29Kaldēji, kas aplenc pilsētu, ielauzīsies tajā, pielaidīs tai uguni un to nodedzinās līdz pamatiem, it īpaši visus namus, uz kuru jumtiem iedzīvotāji kvē-pinājuši Baālam un citiem dieviem nesuši dzeramos upurus, lai Mani sarūgtinātu.
30Jo Israēla bērni un Jūdas bērni ir vienmēr kopš savas jaunības darījuši to, kas ir ļauns manās acīs. Tiešām, Israēla bērni ir Mani arvienu tikai sarūgtinājuši ar saviem roku darbiem!“ —tā saka tas Kungs.
31„Arī pati šī pilsēta ir bijusi manu dusmu un manas bardzības priekšmets kopš tās tapšanas līdz šai dienai; Man tā jādabū projām no savām acīm
32Visa tā ļaunuma dēļ, ko Israēla bērni un Jūdas bērni ir darījuši, lai Mani kaitinātu, viņi paši, viņu ķēniņi un labieši, viņu priesteri un pravieši, Jūdas vīri un Jeruzālemes iedzīvotāji.
33Tie Man pagrieza muguru un ne vaigu, kaut gan Es vienmēr tos liku pamācīt; taču tie neklausīja un nepie-ņēma mācību.
34Tie pat novietoja savus nejēdzīgos elkus tai namā, kas nes manu vārdu, un to lika negodā.
35Tie cēla Baālam Ben-Hinoma ielejā altārus, kur tie upurēja Molocham, sadedzinādami savus dēlus un savas meitas, ko Es tiem nekad neesmu pavēlējis, un Man nevarēja ne prātā nākt, ka tie varētu darīt tādas šausmīgas negantības un pavedināt Jūdu uz apgrēcību.“
36„Un tomēr“, —saka tas Kungs, Israēla Dievs, par šo pilsētu, par kuru jūs sakāt, ka tā zobena varas, bada un mēra briesmu dēļ nodota Bābeles ķēniņa rokā:
37„Tiešām, Es tos savākšu kopā no visām zemēm, kur Es tos biju izklīdināns savās dusmās, savā bardzībā un savā lielajā nežēlastībā, un tos atvedīšu atpakaļ šinī vietā, ka tie te var droši dzīvot.
38Un tie būs mana tauta, un Es būšu viņu Dievs.
39Es tiem piešķiršu vienādas sirds domas un vienādu dzīves ceļu, lai tie Mani bīstas visu savu mūžu sev un pēc tam saviem bērniem par svētību.
40Un Es slēgšu ar tiem mūžīgu derību, ka Es nemitēšos tiem labu darīt un likšu savu bijību tiem sirdī, lai tie nekad neatkristu no Manis un nepaliktu Man atkal neuzticīgi.
41Es priecāšos tiem labu darīt un dēstīšu tos šinī zemē, uzticībā būdams pie tiem ar visu savu sirdi un dvēseli.“
42Jo tā saka tas Kungs: „Kā Es šai tautai uzsūtīju lielu nelaimi, tā Es tai sūtīšu visu labu, ko Es tai esmu solījis.
43Tiešām, pirks atkal tīrumus šai zemē, par kupu jūs sakāt, ka tā esot kaila un tukša, bez cilvēkiem un lopiem, un nodota kaldēju rokās.
44Pirks atkal tīrumus par naudu, rakstīs pirkšanas līgumus, tos apzīmogos, un liecinieki apstiprinās tos Benjamīna zemē, Jeruzālemes apkārtnē un Jūdas pilsētās, kalnāju zemēs un ieleju zemes vietās un dienvidzemes novados, jo līdz pašiem pamatiem Es grozīšu visas šīs zemes un tās ļaužu likteņus!“ —saka tas Kungs.
Currently Selected:
JEREMIJAS 32: LTV1965
Highlight
Share
Copy
Want to have your highlights saved across all your devices? Sign up or sign in
Latvian Bible © Latvian Bible Society, 1965.
JEREMIJAS 32
32
1Šis tā Kunga vārds kļuva zināms Jeremijam Jūdas ķēniņa Cedekija desmi-tajā valdīšanas gadā, tas bija astoņpadsmitais Nebukadnēcara valdīšanas gads.
2Tanī laikā Bābeles ķēniņa karaspēks bija aplencis Jeruzālemi, un pravietis Jeremija sēdēja apcietināts Jūdas ķēniņa pils sardzes pagalmā.
3Jo Jūdas ķēniņš Cedekija bija viņu apcietinājis, tam pārmezdams: „Kādēļ tu uzstājies kā pravietis un sludini: Tā saka tas Kungs: Redzi, tik tiešām Es nodošu šo pilsētu Bābeles ķēniņa varā, un viņš to ieņems.
4Ari Cedekija, Jūdas ķēniņš neizglābsies no kaldēju rokas, viņu nodos Bābeles ķēniņam, ka viņš runās ar to muti pret muti un skatīsies aci pret aci.
5Un tas aizvedīs Cedekiju uz Bābeli, un tur viņš paliks, kamēr Es atkal par viņu gādāšu“, —tā saka tas Kungs. —„Bet ja jūs karosit ar kaldējiem, jums nebūs panākuma.“
6Tad Jeremija sarija: „Tā Kunga vārds atklājās man tieši šādā veidā un man sacīja:
7Drīzi vien atnāks pie tevis Hanameēls, tava tēvoča Šaluma dēls, ar piedāvājumu: Nopērc manu tīrumu, kas Anatotā! Jo tev uz to ir priekšroka.“
8Tiešām—Hanameēls, mana tēvoča dēls, ieradās pie manis sardzes pagalmā, kā tas Kungs man bija sacījis, un teica man: „Pērc manu tīrumu, kas ir Anatotā Benjamīna zemē, jo tev uz to ir priekšroka, pērc to!“ Tad es nomanīju, ka tas bija mājiens no tā Kunga.
9Un tā es nopirku tīrumu Anatotā no sava tēva brāļa dēla Hanameēla un iesvēru viņam naudu, septiņus seķeļus un desmit sudraba gabalus.
10Tad es uzrakstīju pirkšanas līgumu, to apzīmogoju un liku lieciniekiem parakstīt un iesvēru naudu ar svariem.
11Es ņēmu apzīmogoto pirkšanas līgumu ar nolīgumu un noteikumiem un ari apzīmogoto norakstu
12Un nodevu līgumu Barucham, Nerijas dēlam, Maāsejas dēlam, mana brālēna Hanameēla klātbūtnē un lie-cinieku klātbūtnē, kas bija parakstījuši līgumu, un visu jūdiešu klātbūtnē, kas bija sardzes pagalmā.
13Pēc tam es lūdzu Baruchu viņu klātbūtnē veikt manā labā šādu uzdevumu un sacīju:
14„Tā saka tas Kungs Cebaots, Israēla Dievs: Ņem šos dokumentus, apzīmogoto pirkšanas līgumu un tā norakstu un liec tos māla traukā, ka tos var ilgi uzglabāt!
15Jo tā saka tas Kungs Cebaots, Israēla Dievs: Turpmāk atkal pirks šinī zemē namus, tīrumus un vīna dārzus!“
16Kad es biju nodevis pirkšanas līgumu Barucham, Nerijas dēlam, es griezos pie tā Kunga ar šādu lūgšanu:
17„Ak Kungs Kungs! Tu radīji debesis un zemi ar savu lielo spēku un savu izstiepto roku, Tev nekas nav neiespējams.
18Tu parādi žēlastību tūkstošiem un atmaksā bērniem par tēvu grēkiem, Tu lielais, varenais Dievs, tavs vārds ir Kungs Cebaots,
19Tu esi liels padomā un varens darbos, tavas acis ir nomodā pār cilvēku bērnu ceļiem, lai atmaksātu ikvienam pēc viņa gaitas un pēc viņa darbu augļiem.
20Tu darīji zīmes un brīnumus Ēģiptes zemē Israēlam un citām tautām līdz šai dienai un sagādāji sev ar to vārdu, kāds tas Tev šodien.
21Tu izvedi savu Israēla tautu no Ēģiptes ar zīmēm un brīnumiem, ar stipru roku un paceltu elkoni un lielām briesmām.
22Tu tiem devi šo zemi, par kupu Tu zvērēji viņu tēviem, ka dosi jau tiem—šiem tēviem—šo zemi par īpašumu, zemi, kur piens un medus tek.
23Bet kad tie ienāca zemē un to ieņēma, tie neklausīja tavu balsi un nestaigāja pēc taviem baušļiem un neda-līja nekā no visa tā, ko Tu biji viņiem pavēlējis. Tādēļ tu liki piedzīvot viņiem visu šo nelaimi.
24Redzi, aplenkuma uzbērumi jau sniedzas līdz pilsētai, lai to ieņemtu, un pilsēta, kas ir zobena, bada un mēpa varā, būtībā jau ir aplencējs‘u kaldēju rokās; ta ar ko Tu draudēji, ir jau patiesībā noticis, Tu pats to redzi.
25Un tomēr Tu, Kungs mans Dievs, man pavēlēji: Pērc tīrumu par naudu un piesauc lieciniekus! jebšu pilsēta jau īstenībā ir kaldēju rokās!“
26Tad Jeremija savā garā uztvēra tā Kunga vārdu, un tas viņam sacīja:
27„Redzi, Es esmu tas Kungs Dievs pār visu miesu! Vai tad Man būtu kas neiespējams?“
28Tādēļ tas Kungs saka tā: „Es nododu šo pilsētu kaldēju rokās un Bābeles ķēniņa Nebukadnēcara varā: viņš to ieņems.
29Kaldēji, kas aplenc pilsētu, ielauzīsies tajā, pielaidīs tai uguni un to nodedzinās līdz pamatiem, it īpaši visus namus, uz kuru jumtiem iedzīvotāji kvē-pinājuši Baālam un citiem dieviem nesuši dzeramos upurus, lai Mani sarūgtinātu.
30Jo Israēla bērni un Jūdas bērni ir vienmēr kopš savas jaunības darījuši to, kas ir ļauns manās acīs. Tiešām, Israēla bērni ir Mani arvienu tikai sarūgtinājuši ar saviem roku darbiem!“ —tā saka tas Kungs.
31„Arī pati šī pilsēta ir bijusi manu dusmu un manas bardzības priekšmets kopš tās tapšanas līdz šai dienai; Man tā jādabū projām no savām acīm
32Visa tā ļaunuma dēļ, ko Israēla bērni un Jūdas bērni ir darījuši, lai Mani kaitinātu, viņi paši, viņu ķēniņi un labieši, viņu priesteri un pravieši, Jūdas vīri un Jeruzālemes iedzīvotāji.
33Tie Man pagrieza muguru un ne vaigu, kaut gan Es vienmēr tos liku pamācīt; taču tie neklausīja un nepie-ņēma mācību.
34Tie pat novietoja savus nejēdzīgos elkus tai namā, kas nes manu vārdu, un to lika negodā.
35Tie cēla Baālam Ben-Hinoma ielejā altārus, kur tie upurēja Molocham, sadedzinādami savus dēlus un savas meitas, ko Es tiem nekad neesmu pavēlējis, un Man nevarēja ne prātā nākt, ka tie varētu darīt tādas šausmīgas negantības un pavedināt Jūdu uz apgrēcību.“
36„Un tomēr“, —saka tas Kungs, Israēla Dievs, par šo pilsētu, par kuru jūs sakāt, ka tā zobena varas, bada un mēra briesmu dēļ nodota Bābeles ķēniņa rokā:
37„Tiešām, Es tos savākšu kopā no visām zemēm, kur Es tos biju izklīdināns savās dusmās, savā bardzībā un savā lielajā nežēlastībā, un tos atvedīšu atpakaļ šinī vietā, ka tie te var droši dzīvot.
38Un tie būs mana tauta, un Es būšu viņu Dievs.
39Es tiem piešķiršu vienādas sirds domas un vienādu dzīves ceļu, lai tie Mani bīstas visu savu mūžu sev un pēc tam saviem bērniem par svētību.
40Un Es slēgšu ar tiem mūžīgu derību, ka Es nemitēšos tiem labu darīt un likšu savu bijību tiem sirdī, lai tie nekad neatkristu no Manis un nepaliktu Man atkal neuzticīgi.
41Es priecāšos tiem labu darīt un dēstīšu tos šinī zemē, uzticībā būdams pie tiem ar visu savu sirdi un dvēseli.“
42Jo tā saka tas Kungs: „Kā Es šai tautai uzsūtīju lielu nelaimi, tā Es tai sūtīšu visu labu, ko Es tai esmu solījis.
43Tiešām, pirks atkal tīrumus šai zemē, par kupu jūs sakāt, ka tā esot kaila un tukša, bez cilvēkiem un lopiem, un nodota kaldēju rokās.
44Pirks atkal tīrumus par naudu, rakstīs pirkšanas līgumus, tos apzīmogos, un liecinieki apstiprinās tos Benjamīna zemē, Jeruzālemes apkārtnē un Jūdas pilsētās, kalnāju zemēs un ieleju zemes vietās un dienvidzemes novados, jo līdz pašiem pamatiem Es grozīšu visas šīs zemes un tās ļaužu likteņus!“ —saka tas Kungs.
Currently Selected:
:
Highlight
Share
Copy
Want to have your highlights saved across all your devices? Sign up or sign in
Latvian Bible © Latvian Bible Society, 1965.