LŪKAS EVAŅG̒ELIJS 16
16
1Bet viņš runāja ari uz mācekļiem: „Bija bagāts cilvēks, tam bija mājas pārvaldnieks. Par to viņam pienesa ziņas, ka tas izšķērdējot viņa mantu.
2Tad viņš to aicināja pie sevis un tam sacīja: Ko es dzirdu par tevi? Dodi norēķinu par savu namturību, jo tu nevari ilgāk būt par pārvaldnieku.
3Tad nama pārvaldnieks nodomāja sevī. Ko es tagad darīšu, jo mans kungs man atņem nama valdīšanu? Rakt es nespēju un diedelēt es kaunos.
4Es zinu, ko darīšu, lai tie mani uzņem savās mājās, kad es būšu atstādi-nāts no pārvaldnieka amata!
5Un ataicinājis pa vienam visus sava kunga parādniekus, viņš sacīja pirmajam: Cik tu manam kungam esi parādā?
6Tas sacīja: Simts mucu eļļas. Bet viņš teica: Še, ņem savu zīmi, sēdies un raksti tūliņ piecdesmit!
7Pēc tam viņš kādam citam jautāja Bet tu, cik tu esi parādā? Tas sacīja: Simts mēru kviešu. Viņš teica: Še, ņem savu zīmi un raksti astoņdesmit!
8Un kungs uzteica netaisno nama pārvaldnieku, ka tas gudri bija darījis, jo šīs pasaules bērni savās lietās ir gudrāki par gaismas bērniem.
9Un es jums saku, darait sev draugus ar netaisno mamonu, lai, kad viņa vairs nav, tie jūs uzņem mūžīgajos mājokļos.
10Kas vismazākā lietā ir uzticams, tas ari lielās lietās ir uzticams, un, kas vismazākā lietā ir netaisns, tas ari lielās lietās ir netaisns.
11Ja jūs neesat bijuši uzticami netais-nās mantas lietās, kas jums uzticēs patieso?
12Un ja jūs svešās lietās neesat bijuši uzticami, kas jums dos jūsu pašu?
13Neviens pie mājas piederīgs kalps nevar kalpot diviem kungiem: vai viņš vienu ienīdīs un otru mīlēs, vai vienam pieķersies un otru atmetīs. Jūs nevarat kalpot Dievam un mantai.“
14Visu to dzirdēja farizēji, kas bija mantkārīgi, un tie viņu izsmēja.
15Bet viņš tiem teica: „Jūs pasi nostājaties par taisniem cilvēku priekšā, bet Dievs pazīst jūsu sirdis; jo, kas pie cilvēkiemir augsts, Dieva acīs ir negantība.
16Bauslība un pravieši valda līdz Jānim. Kopš viņa laika tiek pausta Dieva valstība, un ikviens ar sparu laužas tajā iekšā.
17Bet drīzāk debesij un zemei zust, nekā krist vienai bauslības rakstu zīmei.
18Katrs, kas atlaiž savu sievu un apprecē citu, pārkāpj laulību, un tas, kas precē tādu, ko vīrs atlaidis, ari pārkāpj laulību.
19Bija kāds bagāts vīrs; tas ģērbās purpurā un smalkā audeklā un dzīvoja ikdienas kārumā un līksmībā.
20Bet viņa durvju priekšā gulēja kāds nabags, vārdā Lācars, tas bija apklāts ar vātīm
21Un priecājās, ja varēja ēst druskas, kas krīt no bagātnieka galda. Un suņi nāca un laizīja viņa vātis.
22Bet gadījās, ka nabagais nomira—un eņģeli viņu aiznesa Ābrahāma klēpī. Arī bagātnieks nomira un tika aprakts.
23Un no elles, kur viņš cieta mokas, viņš pacēla savas acis un ieraudzīja Ābrahāmu no tālienes un Lācaru viņa klēpī.
24Tad viņš sauca stiprā balsī: Ābrahāma tēv, apžēlojies par mani un sūti Lācaru, lai tas iemērc pirksta galu ūdenī un dzesē manu mēli, jo es ciešu mokas šai liesmā!
25Bet Ābrahāms teica: Piemini, dēls, ka tu savu labumu esi dabūjis, dzīvs būdams, turpretim Lācars—ļaunu. Tagad viņš tiek iepriecināts, bet tev jācieš mokas.
26Bet turklāt, starp mums un jums atrodas liels bezdibenis, ka tie, kas no šejienes vēlētos noiet pie jums, to ne-spētu, tāpat ari no jums pie mums.
27Bet tas teica: Tad es tevi lūdzu, tēvs, sūti to uz mana tēva namu!
28Jo man ir pieci brāļi; ļai viņš tos brīdina, ka arī tie nenonāk šinī moku vietā.
29Bet Ābrahāms atbildēja: Tiem ir Mozus un pravieši, lai tie tos klausa.
30Bet tas sacīja: Nē, Ābrahāma tēv, bet, ja kāds no mirušiem pie viņiem ietu, tad tie atgrieztos.
31Bet Ābrahāms viņam sacīja: Ja tie neklausa Mozu un praviešus, tie neticēs arī tad, ja kāds no miroņiem celtos augšām.“
Currently Selected:
LŪKAS EVAŅG̒ELIJS 16: LTV1965
Highlight
Share
Copy
Want to have your highlights saved across all your devices? Sign up or sign in
Latvian Bible © Latvian Bible Society, 1965.
LŪKAS EVAŅG̒ELIJS 16
16
1Bet viņš runāja ari uz mācekļiem: „Bija bagāts cilvēks, tam bija mājas pārvaldnieks. Par to viņam pienesa ziņas, ka tas izšķērdējot viņa mantu.
2Tad viņš to aicināja pie sevis un tam sacīja: Ko es dzirdu par tevi? Dodi norēķinu par savu namturību, jo tu nevari ilgāk būt par pārvaldnieku.
3Tad nama pārvaldnieks nodomāja sevī. Ko es tagad darīšu, jo mans kungs man atņem nama valdīšanu? Rakt es nespēju un diedelēt es kaunos.
4Es zinu, ko darīšu, lai tie mani uzņem savās mājās, kad es būšu atstādi-nāts no pārvaldnieka amata!
5Un ataicinājis pa vienam visus sava kunga parādniekus, viņš sacīja pirmajam: Cik tu manam kungam esi parādā?
6Tas sacīja: Simts mucu eļļas. Bet viņš teica: Še, ņem savu zīmi, sēdies un raksti tūliņ piecdesmit!
7Pēc tam viņš kādam citam jautāja Bet tu, cik tu esi parādā? Tas sacīja: Simts mēru kviešu. Viņš teica: Še, ņem savu zīmi un raksti astoņdesmit!
8Un kungs uzteica netaisno nama pārvaldnieku, ka tas gudri bija darījis, jo šīs pasaules bērni savās lietās ir gudrāki par gaismas bērniem.
9Un es jums saku, darait sev draugus ar netaisno mamonu, lai, kad viņa vairs nav, tie jūs uzņem mūžīgajos mājokļos.
10Kas vismazākā lietā ir uzticams, tas ari lielās lietās ir uzticams, un, kas vismazākā lietā ir netaisns, tas ari lielās lietās ir netaisns.
11Ja jūs neesat bijuši uzticami netais-nās mantas lietās, kas jums uzticēs patieso?
12Un ja jūs svešās lietās neesat bijuši uzticami, kas jums dos jūsu pašu?
13Neviens pie mājas piederīgs kalps nevar kalpot diviem kungiem: vai viņš vienu ienīdīs un otru mīlēs, vai vienam pieķersies un otru atmetīs. Jūs nevarat kalpot Dievam un mantai.“
14Visu to dzirdēja farizēji, kas bija mantkārīgi, un tie viņu izsmēja.
15Bet viņš tiem teica: „Jūs pasi nostājaties par taisniem cilvēku priekšā, bet Dievs pazīst jūsu sirdis; jo, kas pie cilvēkiemir augsts, Dieva acīs ir negantība.
16Bauslība un pravieši valda līdz Jānim. Kopš viņa laika tiek pausta Dieva valstība, un ikviens ar sparu laužas tajā iekšā.
17Bet drīzāk debesij un zemei zust, nekā krist vienai bauslības rakstu zīmei.
18Katrs, kas atlaiž savu sievu un apprecē citu, pārkāpj laulību, un tas, kas precē tādu, ko vīrs atlaidis, ari pārkāpj laulību.
19Bija kāds bagāts vīrs; tas ģērbās purpurā un smalkā audeklā un dzīvoja ikdienas kārumā un līksmībā.
20Bet viņa durvju priekšā gulēja kāds nabags, vārdā Lācars, tas bija apklāts ar vātīm
21Un priecājās, ja varēja ēst druskas, kas krīt no bagātnieka galda. Un suņi nāca un laizīja viņa vātis.
22Bet gadījās, ka nabagais nomira—un eņģeli viņu aiznesa Ābrahāma klēpī. Arī bagātnieks nomira un tika aprakts.
23Un no elles, kur viņš cieta mokas, viņš pacēla savas acis un ieraudzīja Ābrahāmu no tālienes un Lācaru viņa klēpī.
24Tad viņš sauca stiprā balsī: Ābrahāma tēv, apžēlojies par mani un sūti Lācaru, lai tas iemērc pirksta galu ūdenī un dzesē manu mēli, jo es ciešu mokas šai liesmā!
25Bet Ābrahāms teica: Piemini, dēls, ka tu savu labumu esi dabūjis, dzīvs būdams, turpretim Lācars—ļaunu. Tagad viņš tiek iepriecināts, bet tev jācieš mokas.
26Bet turklāt, starp mums un jums atrodas liels bezdibenis, ka tie, kas no šejienes vēlētos noiet pie jums, to ne-spētu, tāpat ari no jums pie mums.
27Bet tas teica: Tad es tevi lūdzu, tēvs, sūti to uz mana tēva namu!
28Jo man ir pieci brāļi; ļai viņš tos brīdina, ka arī tie nenonāk šinī moku vietā.
29Bet Ābrahāms atbildēja: Tiem ir Mozus un pravieši, lai tie tos klausa.
30Bet tas sacīja: Nē, Ābrahāma tēv, bet, ja kāds no mirušiem pie viņiem ietu, tad tie atgrieztos.
31Bet Ābrahāms viņam sacīja: Ja tie neklausa Mozu un praviešus, tie neticēs arī tad, ja kāds no miroņiem celtos augšām.“
Currently Selected:
:
Highlight
Share
Copy
Want to have your highlights saved across all your devices? Sign up or sign in
Latvian Bible © Latvian Bible Society, 1965.