NECHEMIJAS 4
4
1Kad nu Sanballats dzirdēja, ka mēs ceļam mūri, tad viņš kļuva dusmīgs un ļoti saskaitās un zobojās par jūdiem.
2Un viņš runāja savu ciltsbrāļu un Samarijas karaspēka priekšā un sacīja: „Ko grib šie nožēlojamie jūdi? Vai viņiem to tā atļaus? Vai viņi tiešām kādreiz nesīs atkal savus pateicības upurus? Vai viņi reiz būs ar saviem darbiem galā? Vai viņi grib lasīt ārā no pelnu kaudzēm un no jauna likt lietā akmeņus, kas jau sen sadedzināti?“
3Bet amonietis Tobija, kas stāvēja viņam līdzās, sacīja: „Lai viņi ceļ ko celdami, ja lapsa uzkāps uz tā, tā sagraus viņu akmeņu mūri!“
4Dzirdi, mūsu Dievs, kā mēs esam kļuvuši par apsmieklu! Liec nākt izsmieklam uz viņu pašu galvām, dodi, lai viņi tiek izlaupīti zemē, kur viņus tur gūstniecībā!
5Un neapsedz viņu noziegumus un neizdzēs viņu grēkus savu acu priekšā, jo ar savām darbu darītāju nievām viņi Tevi ir kaitinājuši!
6Bet mēs cītīgi turpinājām darbu, un kad viss mūris līdz pusaugstumam bija veikts, tad tautai radās jauna darba drosme un rosme.
7Bet kad Sanballats un Tobija, kā arī arabieši un amonieši un asdodieši dzirdēja, ka Jeruzālemes mūru labošana un atjaunošana sokas, ka plaisas sāk aizvērties, tad viņi kļuva ļoti dusmīgi
8Un visi kopā sazvērējās, ka viņi došoties, lai uzbruktu Jeruzālemei un celtu tajā sajukumu.
9Tad mēs lūdzām savu Dievu un izlikām sargus pret viņiem dienu un nakti.
10Bet Jūdas ļaudis sacīja: „Nastu nesēju spēks zūd, un drupu ir daudz, un mēs nespējam vairs strādāt gar mūri!“
11Savukārt mūsu pretinieki teica: „Viņiem nekas nav jāredz, līdz kamēr mēs būsim nonākuši viņu vidū un kausim viņus un izbeigsim celšanas darbus!“
12Kad jūdi, kas dzīvoja kaimiņos ar viņiem, atnāca, tad viņi stāstīja mums desmitām reižu: „No visām pusēm, kur vien viņi dzīvo, viņi taisās brukt mums virsū.“
13Tad es novietoju aiz mūra zemākajās vietās ļaudis pēc ciltīm ar zobeniem, šķēpiem un stopiem.
14Kādas apskates laikā es uzstājos ar runu un sacīju dižciltīgajiem un priekšniekiem un pārējai tautai: „Nebīstieties no viņiem! Atcerieties to Kungu,, kas ir liels un bijājams, un cīnieties par saviem brāļiem, saviem dēliem, savām meitām, savām sievām un savām mājām!“
15Kad mūsu ienaidnieki dzirdēja, ka lieta mums kļuvusi zināma, un ka Dievs viņu nodomu ir izjaucis, tad mēs visi atgriezāmies pie mūra, katrs pie sava darba.
16No tās dienas puse manu kalpu strādāja gar celšanas darbu un otra puse turēja šķēpus, vairogus, stopus un bruņas, un virsnieki bija aiz visa Jūdas nama,
17Kas strādāja gar mūri. Un nastu nesēji strādāja, ar vienu roku kraudami, kamēr otra turēja metamo šķēpu.
18Un cēlēji, kamēr cēla, bija apjozti ar savu zobenu ap gurniem. Un līdzās man stāvēja taurētāji.
19Tad es sacīju labiešiem, priekšniekiem un pārējai tautai: „Darbs ir liels, un plašs, un mēs uz mūra esam tālu cits no cita atšķirti.
20Tanī vietā, kur jūs dzirdēsit taures skaņu, tur sapulcējieties pie mums. Mūsu Dievs cīnīsies par mums!“
21Tā mēs veicām mūpu darbu, un proti tā, ka puse no mums turēja gatavībā šķēpus no rīta ausmas sākuma, līdz kamēr vakarā parādījās zvaigznes.
22Tajā laikā es arī pavēlēju tautai: „Ikviens vīrs un viņa kalps lai pavada nakti Jeruzālemē, lai viņi būtu mums nakti sardzei un dienu darbam.“
23Tā nedz es, nedz mani brāļi, nedz mani kalpi, nedz sardzes vīri, kas bija aiz manis, neviens no mums gandrīz nekad nenovilka savas drēbes. Ikviens turēja ieroci savā rokā.
Currently Selected:
NECHEMIJAS 4: LTV1965
Highlight
Share
Copy
Want to have your highlights saved across all your devices? Sign up or sign in
Latvian Bible © Latvian Bible Society, 1965.
NECHEMIJAS 4
4
1Kad nu Sanballats dzirdēja, ka mēs ceļam mūri, tad viņš kļuva dusmīgs un ļoti saskaitās un zobojās par jūdiem.
2Un viņš runāja savu ciltsbrāļu un Samarijas karaspēka priekšā un sacīja: „Ko grib šie nožēlojamie jūdi? Vai viņiem to tā atļaus? Vai viņi tiešām kādreiz nesīs atkal savus pateicības upurus? Vai viņi reiz būs ar saviem darbiem galā? Vai viņi grib lasīt ārā no pelnu kaudzēm un no jauna likt lietā akmeņus, kas jau sen sadedzināti?“
3Bet amonietis Tobija, kas stāvēja viņam līdzās, sacīja: „Lai viņi ceļ ko celdami, ja lapsa uzkāps uz tā, tā sagraus viņu akmeņu mūri!“
4Dzirdi, mūsu Dievs, kā mēs esam kļuvuši par apsmieklu! Liec nākt izsmieklam uz viņu pašu galvām, dodi, lai viņi tiek izlaupīti zemē, kur viņus tur gūstniecībā!
5Un neapsedz viņu noziegumus un neizdzēs viņu grēkus savu acu priekšā, jo ar savām darbu darītāju nievām viņi Tevi ir kaitinājuši!
6Bet mēs cītīgi turpinājām darbu, un kad viss mūris līdz pusaugstumam bija veikts, tad tautai radās jauna darba drosme un rosme.
7Bet kad Sanballats un Tobija, kā arī arabieši un amonieši un asdodieši dzirdēja, ka Jeruzālemes mūru labošana un atjaunošana sokas, ka plaisas sāk aizvērties, tad viņi kļuva ļoti dusmīgi
8Un visi kopā sazvērējās, ka viņi došoties, lai uzbruktu Jeruzālemei un celtu tajā sajukumu.
9Tad mēs lūdzām savu Dievu un izlikām sargus pret viņiem dienu un nakti.
10Bet Jūdas ļaudis sacīja: „Nastu nesēju spēks zūd, un drupu ir daudz, un mēs nespējam vairs strādāt gar mūri!“
11Savukārt mūsu pretinieki teica: „Viņiem nekas nav jāredz, līdz kamēr mēs būsim nonākuši viņu vidū un kausim viņus un izbeigsim celšanas darbus!“
12Kad jūdi, kas dzīvoja kaimiņos ar viņiem, atnāca, tad viņi stāstīja mums desmitām reižu: „No visām pusēm, kur vien viņi dzīvo, viņi taisās brukt mums virsū.“
13Tad es novietoju aiz mūra zemākajās vietās ļaudis pēc ciltīm ar zobeniem, šķēpiem un stopiem.
14Kādas apskates laikā es uzstājos ar runu un sacīju dižciltīgajiem un priekšniekiem un pārējai tautai: „Nebīstieties no viņiem! Atcerieties to Kungu,, kas ir liels un bijājams, un cīnieties par saviem brāļiem, saviem dēliem, savām meitām, savām sievām un savām mājām!“
15Kad mūsu ienaidnieki dzirdēja, ka lieta mums kļuvusi zināma, un ka Dievs viņu nodomu ir izjaucis, tad mēs visi atgriezāmies pie mūra, katrs pie sava darba.
16No tās dienas puse manu kalpu strādāja gar celšanas darbu un otra puse turēja šķēpus, vairogus, stopus un bruņas, un virsnieki bija aiz visa Jūdas nama,
17Kas strādāja gar mūri. Un nastu nesēji strādāja, ar vienu roku kraudami, kamēr otra turēja metamo šķēpu.
18Un cēlēji, kamēr cēla, bija apjozti ar savu zobenu ap gurniem. Un līdzās man stāvēja taurētāji.
19Tad es sacīju labiešiem, priekšniekiem un pārējai tautai: „Darbs ir liels, un plašs, un mēs uz mūra esam tālu cits no cita atšķirti.
20Tanī vietā, kur jūs dzirdēsit taures skaņu, tur sapulcējieties pie mums. Mūsu Dievs cīnīsies par mums!“
21Tā mēs veicām mūpu darbu, un proti tā, ka puse no mums turēja gatavībā šķēpus no rīta ausmas sākuma, līdz kamēr vakarā parādījās zvaigznes.
22Tajā laikā es arī pavēlēju tautai: „Ikviens vīrs un viņa kalps lai pavada nakti Jeruzālemē, lai viņi būtu mums nakti sardzei un dienu darbam.“
23Tā nedz es, nedz mani brāļi, nedz mani kalpi, nedz sardzes vīri, kas bija aiz manis, neviens no mums gandrīz nekad nenovilka savas drēbes. Ikviens turēja ieroci savā rokā.
Currently Selected:
:
Highlight
Share
Copy
Want to have your highlights saved across all your devices? Sign up or sign in
Latvian Bible © Latvian Bible Society, 1965.