Nehemijas 2
2
Nehemija dabū grāmatas un vaļu Jeruzālemi būvēt.
1Un notika Nīsana mēnesī, ķēniņa Artakserksus divdesmitā gadā, kad vīns bija viņa priekšā, tad es pacēlu vīnu un devu ķēniņam; un es (citkārt) nebiju noskumis bijis viņa priekšā. 2Un ķēniņš uz mani sacīja: kādēļ tavs vaigs izskatās noskumis? Vai tu esi slims? Tā gan nav, bet tava sirds ir noskumusi. Tad es bijos ļoti. 3Un es sacīju uz ķēniņu: lai ķēniņš dzīvo mūžīgi! Kā lai mans vaigs nav noskumis? Jo pilsēta, kur manu tēvu kapi, ir postā, un viņas vārti no uguns aprīti. #Jer 52:12-14. Dan 2:4, 3:9, 5:10, 6:21. 4Un ķēniņš uz mani sacīja: ko tad tu nu gribi? Tad es pielūdzu to debesu Dievu 5Un sacīju uz ķēniņu: ja tas ķēniņam patīk un ja tavs kalps ir patīkams tavā priekšā, tad sūti mani uz Jūdu, uz to pilsētu, kur manu tēvu kapi, ka es to uzceļu. 6Tad ķēniņš uz mani sacīja, ķēniņienei viņam blakām sēžot: cik ilgi tad tu paliksi ceļā un kad tu nāksi atpakaļ? Un ķēniņam patika, mani sūtīt, kad es viņam laiku biju nolicis. 7Un es sacīju uz ķēniņu: Ja tas ķēniņam patīk, tad lai man vēstuli dod pie zemes valdītājiem viņpus upes, lai tie man ļauj iziet cauri, tiekams nākšu uz Jūdu, 8Un arī vēstuli pie Asafa, ķēniņa mežu uzrauga, lai tas man dod baļķus Dieva namam pils vārtu nostiprināšanai un pilsētas mūrim un namam, kur es ieiešu. Un ķēniņš man deva, tāpēc ka Dieva labā roka bija pār mani. 9Tad es nācu pie zemes valdītājiem viņpus upes un tiem devu ķēniņa vēstules. Un ķēniņš man bija sūtījis līdz virsniekus un jātniekus. 10Kad nu horonietis Sanebalats un amoniešu kalps Tobija to dzirdēja, tad tas viņiem nepavisam nepatika, ka viens cilvēks bija nācis, ko laba meklēt Israēla bērnu labklājībai. 11Un es nācu uz Jeruzālemi un tur biju trīs dienas. 12Tad es cēlos naktī, es un kādi vīri līdz ar mani, un nestāstīju nevienam, ko Dievs manā sirdī bija devis pie Jeruzālemes darīt, un nekāda lopa man nebija līdz, bez tā, uz kā es jāju. 13Un es izjāju naktī caur Ielejas vārtiem pret Pūķa aku līdz Mēslu vārtiem, un es aplūkoju Jeruzālemes mūrus, kas bija nolauzti un viņas vārtus, kas no uguns bija aprīti. 14Un es aizjāju uz Akas vārtiem un Ķēniņa dīķi, un lops, uz kā es jāju, tur nevarēja tikt cauri. 15Tad es devos naktī augšā gar upi un aplūkoju mūri un griezos atpakaļ un iejāju caur Ielejas vārtiem; tā es griezos atpakaļ. 16Bet valdnieki nezināja, kurp es biju gājis un ko es darīju; jo līdz šim es vēl neko nebiju zināmu darījis ne Jūdiem, ne priesteriem, ne cienīgiem, ne priekšniekiem, ne citiem, kas to darbu darīja. 17Tad es uz tiem sacīju: jūs redzat to nelaimi, kurā mēs esam, ka Jeruzāleme ir postā un viņas vārti ar uguni sadedzināti, - nāciet, uzcelsim Jeruzālemes mūrus, ka vairs neesam par apsmieklu. 18Un es tiem stāstīju sava Dieva roku, kas bija laba bijusi pār mani, un arī ķēniņa vārdus, ko viņš uz mani bija sacījis. Tad tie sacīja: celsimies un būvēsim. Un tie stiprināja savas rokas uz labu. 19Kad nu horonietis Sanebalats un amoniešu kalps Tobija un arābs Gešems to dzirdēja, tad tie mūs apsmēja un mūs nicināja un sacīja: kas tas tāds darbs, ko jūs darāt? Vai jūs gribat dumpi celt pret ķēniņu? 20Tad es tiem atbildēju un uz tiem sacīju: Dievs debesīs mums dos, ka tas mums labi izdosies, un mēs, viņa kalpi, celsimies un (to) uztaisīsim; bet jums nav nekādas daļas, nedz tiesas, nedz piemiņas Jeruzālemē.
Currently Selected:
Nehemijas 2: LG8
Highlight
Share
Copy
Want to have your highlights saved across all your devices? Sign up or sign in
Glika Bībele 8. izdevums © Latvijas Bībeles Savienība (Latvian Bible Union)
Nehemijas 2
2
Nehemija dabū grāmatas un vaļu Jeruzālemi būvēt.
1Un notika Nīsana mēnesī, ķēniņa Artakserksus divdesmitā gadā, kad vīns bija viņa priekšā, tad es pacēlu vīnu un devu ķēniņam; un es (citkārt) nebiju noskumis bijis viņa priekšā. 2Un ķēniņš uz mani sacīja: kādēļ tavs vaigs izskatās noskumis? Vai tu esi slims? Tā gan nav, bet tava sirds ir noskumusi. Tad es bijos ļoti. 3Un es sacīju uz ķēniņu: lai ķēniņš dzīvo mūžīgi! Kā lai mans vaigs nav noskumis? Jo pilsēta, kur manu tēvu kapi, ir postā, un viņas vārti no uguns aprīti. #Jer 52:12-14. Dan 2:4, 3:9, 5:10, 6:21. 4Un ķēniņš uz mani sacīja: ko tad tu nu gribi? Tad es pielūdzu to debesu Dievu 5Un sacīju uz ķēniņu: ja tas ķēniņam patīk un ja tavs kalps ir patīkams tavā priekšā, tad sūti mani uz Jūdu, uz to pilsētu, kur manu tēvu kapi, ka es to uzceļu. 6Tad ķēniņš uz mani sacīja, ķēniņienei viņam blakām sēžot: cik ilgi tad tu paliksi ceļā un kad tu nāksi atpakaļ? Un ķēniņam patika, mani sūtīt, kad es viņam laiku biju nolicis. 7Un es sacīju uz ķēniņu: Ja tas ķēniņam patīk, tad lai man vēstuli dod pie zemes valdītājiem viņpus upes, lai tie man ļauj iziet cauri, tiekams nākšu uz Jūdu, 8Un arī vēstuli pie Asafa, ķēniņa mežu uzrauga, lai tas man dod baļķus Dieva namam pils vārtu nostiprināšanai un pilsētas mūrim un namam, kur es ieiešu. Un ķēniņš man deva, tāpēc ka Dieva labā roka bija pār mani. 9Tad es nācu pie zemes valdītājiem viņpus upes un tiem devu ķēniņa vēstules. Un ķēniņš man bija sūtījis līdz virsniekus un jātniekus. 10Kad nu horonietis Sanebalats un amoniešu kalps Tobija to dzirdēja, tad tas viņiem nepavisam nepatika, ka viens cilvēks bija nācis, ko laba meklēt Israēla bērnu labklājībai. 11Un es nācu uz Jeruzālemi un tur biju trīs dienas. 12Tad es cēlos naktī, es un kādi vīri līdz ar mani, un nestāstīju nevienam, ko Dievs manā sirdī bija devis pie Jeruzālemes darīt, un nekāda lopa man nebija līdz, bez tā, uz kā es jāju. 13Un es izjāju naktī caur Ielejas vārtiem pret Pūķa aku līdz Mēslu vārtiem, un es aplūkoju Jeruzālemes mūrus, kas bija nolauzti un viņas vārtus, kas no uguns bija aprīti. 14Un es aizjāju uz Akas vārtiem un Ķēniņa dīķi, un lops, uz kā es jāju, tur nevarēja tikt cauri. 15Tad es devos naktī augšā gar upi un aplūkoju mūri un griezos atpakaļ un iejāju caur Ielejas vārtiem; tā es griezos atpakaļ. 16Bet valdnieki nezināja, kurp es biju gājis un ko es darīju; jo līdz šim es vēl neko nebiju zināmu darījis ne Jūdiem, ne priesteriem, ne cienīgiem, ne priekšniekiem, ne citiem, kas to darbu darīja. 17Tad es uz tiem sacīju: jūs redzat to nelaimi, kurā mēs esam, ka Jeruzāleme ir postā un viņas vārti ar uguni sadedzināti, - nāciet, uzcelsim Jeruzālemes mūrus, ka vairs neesam par apsmieklu. 18Un es tiem stāstīju sava Dieva roku, kas bija laba bijusi pār mani, un arī ķēniņa vārdus, ko viņš uz mani bija sacījis. Tad tie sacīja: celsimies un būvēsim. Un tie stiprināja savas rokas uz labu. 19Kad nu horonietis Sanebalats un amoniešu kalps Tobija un arābs Gešems to dzirdēja, tad tie mūs apsmēja un mūs nicināja un sacīja: kas tas tāds darbs, ko jūs darāt? Vai jūs gribat dumpi celt pret ķēniņu? 20Tad es tiem atbildēju un uz tiem sacīju: Dievs debesīs mums dos, ka tas mums labi izdosies, un mēs, viņa kalpi, celsimies un (to) uztaisīsim; bet jums nav nekādas daļas, nedz tiesas, nedz piemiņas Jeruzālemē.
Currently Selected:
:
Highlight
Share
Copy
Want to have your highlights saved across all your devices? Sign up or sign in
Glika Bībele 8. izdevums © Latvijas Bībeles Savienība (Latvian Bible Union)