Rutes 1
1
Rute ar Naomiju no Moaba zemes iet uz Bētlemi.
1Tanīs dienās, kad soģi valdīja, bija bads zemē. Un viens vīrs no Jūda Bētlemes nogāja piemist Moaba klajumos ar savu sievu un saviem diviem dēliem. 2Un vīra vārds bija Elimelehs un viņa sievas vārds Naomija un viņa abu dēlu vārdi Mahlons un Kiljons, Efratieši no Jūda Bētlemes, un tie nāca Moaba klajumos un tur palika. 3Un Elimelehs, Naomijas vīrs, nomira, un viņa palika viena ar saviem diviem dēliem; tie sev ņēma Moabiešu sievas, - pirmās vārds bija Orpa un otras vārds Rute. 4Un tie tur palika kādus desmit gadus. 5Tad arī šie abi, Mahlons un Kiljons, nomira, un sieva palika viena pēc saviem diviem dēliem un pēc sava vīra. 6Un viņa cēlās ar savām vedeklām un griezās atpakaļ no Moaba klajumiem; jo tā bija dzirdējusi Moaba zemē, ka Tas Kungs savus ļaudis piemeklējis un viņiem maizi devis. 7Tāpēc viņa aizgāja no tās vietas, kur tā bija, un viņas abas vedeklas ar viņu. Un kad viņa pa ceļu gāja, pāriet uz Jūda zemi, 8Tad Naomija sacīja uz savām abām vedeklām: ejat, griežaties atpakaļ ikviena uz savas mātes namu; lai Tas Kungs žēlastību pie jums dara, itin kā jūs esat darījuši pie aizgājušiem un pie manis. 9Lai Tas Kungs jums dod, ka jūs dusu atrodat, ikviena sava vīra namā. Un viņa tās skūpstīja. Tad tās pacēla savu balsi un raudāja. 10Un tās sacīja uz viņu: mēs gribam tev līdz iet pie taviem ļaudīm. 11Bet Naomija sacīja: griežaties atpakaļ manas meitas, kāpēc jums man iet līdz? Vai tad man vēl dēli varētu būt manā klēpī, kas jums varētu būt par vīriem? 12Griežaties atpakaļ, manas meitas, ejat, jo es esmu par vecu, iet pie vīra. Kad es tā sacītu, man vēl ir cerība, un ja man šinī naktī vīrs gadītos, un es dēlus dzemdētu, 13Vai tad jūs gaidītu, kamēr tie uzaugtu? Vai tad jūs ieslēgtos un pie vīra neietu? - Ne tā, manas meitas, man iet daudz grūtāki nekā jums, jo Tā Kunga roka pret mani izstiepusies. 14Tad tās pacēla savu balsi un raudāja atkal, un Orpa skūpstīja savu vīramāti, bet Rute palika pie viņas. 15Tad tā sacīja: redzi, tava vīra brāļa sieva griezusies atpakaļ pie saviem ļaudīm un pie sava dieva; seko arī tu sava vīra brāļa sievai. 16Bet Rute sacīja: nespied mani, tevi atstāt un no tevis aiziet; jo kurp tu iesi, arī es iešu, un kur tu mitīsi, tur arī es mitīšu; tavi ļaudis ir mani ļaudis, un tavs Dievs ir mans Dievs; 17Kur tu mirsi, tur es miršu, un tur gribu tapt aprakta; lai Tas Kungs man šā un tā dara, nāve vien mani un tevi šķirs. 18Kad nu viņa redzēja, ka šī bija stipri apņēmusies, viņai iet līdzi, tad viņa mitējās to pārrunāt. 19Un abas gāja, kamēr nāca uz Bētlemi. Un notikās, kad viņas Bētlemē nonāca, tad cēlās visa pilsēta par tām, un tie sacīja: vai šī nav Naomija? 20Bet viņa uz tām sacīja: nesauciet mani par Naomiju (jauka), sauciet mani par Māru (rūgta), jo Tas Visvarenais man piesūtījis lielu sirds rūgtumu. 21Pilna es aizgāju, bet tukšai Tas Kungs man licis atpakaļ griezties; kāpēc jūs mani sauksiet Naomiju, kad tomēr Tas Kungs pret mani liecību devis, un Tas Visvarenais mani apbēdinājis? 22Tā Naomija griezās atpakaļ, un Rute, tā Moabiešu sieva, viņas vedekla, līdz ar viņu griezās atpakaļ no Moaba, un tās nāca uz Bētlemi ap miežu pļaujamo laiku.
Currently Selected:
Rutes 1: LG8
Highlight
Share
Copy
Want to have your highlights saved across all your devices? Sign up or sign in
Glika Bībele 8. izdevums © Latvijas Bībeles Savienība (Latvian Bible Union)
Rutes 1
1
Rute ar Naomiju no Moaba zemes iet uz Bētlemi.
1Tanīs dienās, kad soģi valdīja, bija bads zemē. Un viens vīrs no Jūda Bētlemes nogāja piemist Moaba klajumos ar savu sievu un saviem diviem dēliem. 2Un vīra vārds bija Elimelehs un viņa sievas vārds Naomija un viņa abu dēlu vārdi Mahlons un Kiljons, Efratieši no Jūda Bētlemes, un tie nāca Moaba klajumos un tur palika. 3Un Elimelehs, Naomijas vīrs, nomira, un viņa palika viena ar saviem diviem dēliem; tie sev ņēma Moabiešu sievas, - pirmās vārds bija Orpa un otras vārds Rute. 4Un tie tur palika kādus desmit gadus. 5Tad arī šie abi, Mahlons un Kiljons, nomira, un sieva palika viena pēc saviem diviem dēliem un pēc sava vīra. 6Un viņa cēlās ar savām vedeklām un griezās atpakaļ no Moaba klajumiem; jo tā bija dzirdējusi Moaba zemē, ka Tas Kungs savus ļaudis piemeklējis un viņiem maizi devis. 7Tāpēc viņa aizgāja no tās vietas, kur tā bija, un viņas abas vedeklas ar viņu. Un kad viņa pa ceļu gāja, pāriet uz Jūda zemi, 8Tad Naomija sacīja uz savām abām vedeklām: ejat, griežaties atpakaļ ikviena uz savas mātes namu; lai Tas Kungs žēlastību pie jums dara, itin kā jūs esat darījuši pie aizgājušiem un pie manis. 9Lai Tas Kungs jums dod, ka jūs dusu atrodat, ikviena sava vīra namā. Un viņa tās skūpstīja. Tad tās pacēla savu balsi un raudāja. 10Un tās sacīja uz viņu: mēs gribam tev līdz iet pie taviem ļaudīm. 11Bet Naomija sacīja: griežaties atpakaļ manas meitas, kāpēc jums man iet līdz? Vai tad man vēl dēli varētu būt manā klēpī, kas jums varētu būt par vīriem? 12Griežaties atpakaļ, manas meitas, ejat, jo es esmu par vecu, iet pie vīra. Kad es tā sacītu, man vēl ir cerība, un ja man šinī naktī vīrs gadītos, un es dēlus dzemdētu, 13Vai tad jūs gaidītu, kamēr tie uzaugtu? Vai tad jūs ieslēgtos un pie vīra neietu? - Ne tā, manas meitas, man iet daudz grūtāki nekā jums, jo Tā Kunga roka pret mani izstiepusies. 14Tad tās pacēla savu balsi un raudāja atkal, un Orpa skūpstīja savu vīramāti, bet Rute palika pie viņas. 15Tad tā sacīja: redzi, tava vīra brāļa sieva griezusies atpakaļ pie saviem ļaudīm un pie sava dieva; seko arī tu sava vīra brāļa sievai. 16Bet Rute sacīja: nespied mani, tevi atstāt un no tevis aiziet; jo kurp tu iesi, arī es iešu, un kur tu mitīsi, tur arī es mitīšu; tavi ļaudis ir mani ļaudis, un tavs Dievs ir mans Dievs; 17Kur tu mirsi, tur es miršu, un tur gribu tapt aprakta; lai Tas Kungs man šā un tā dara, nāve vien mani un tevi šķirs. 18Kad nu viņa redzēja, ka šī bija stipri apņēmusies, viņai iet līdzi, tad viņa mitējās to pārrunāt. 19Un abas gāja, kamēr nāca uz Bētlemi. Un notikās, kad viņas Bētlemē nonāca, tad cēlās visa pilsēta par tām, un tie sacīja: vai šī nav Naomija? 20Bet viņa uz tām sacīja: nesauciet mani par Naomiju (jauka), sauciet mani par Māru (rūgta), jo Tas Visvarenais man piesūtījis lielu sirds rūgtumu. 21Pilna es aizgāju, bet tukšai Tas Kungs man licis atpakaļ griezties; kāpēc jūs mani sauksiet Naomiju, kad tomēr Tas Kungs pret mani liecību devis, un Tas Visvarenais mani apbēdinājis? 22Tā Naomija griezās atpakaļ, un Rute, tā Moabiešu sieva, viņas vedekla, līdz ar viņu griezās atpakaļ no Moaba, un tās nāca uz Bētlemi ap miežu pļaujamo laiku.
Currently Selected:
:
Highlight
Share
Copy
Want to have your highlights saved across all your devices? Sign up or sign in
Glika Bībele 8. izdevums © Latvijas Bībeles Savienība (Latvian Bible Union)