Ījaba 37
37
1Un tieši tāpēc arī mana sirds ir baiļu pārņemta, un tā vētraini ceļas augšup no savas vietas. 2Klausieties, jel klausieties uz Viņa balss pērkonu rūkoņu un uz grāvienu troksni, kas iziet no Viņa mutes! 3Viņš tam liek atskanēt zem plašā debess juma, un Savas zibens liesmas Viņš vada līdz visattālākām zemes malām. 4Un pēc zibens ierūcas pērkons; Dievs liek nodārdēt tad Savai varenai godības balsij, un Viņš neaiztur zibeņus, tiklīdz kā kļūst dzirdami Viņa pērkona grāvieni. 5Brīnišķīgi stiprais Dievs dārdina ar Savu balsi un liek atskanēt pērkonam, Viņš, kas padara lielas lietas, ko mēs nespējam saprast, 6kaut vai to, ka Viņš saka sniegam: krīti zemē, un lietum: līsti, vai lietusgāzēm: topiet vēl ilgstošākas un stiprākas! 7Tad Viņš piespiež cilvēku rokām kļūt bezdarbīgām, lai ikviens cilvēks izprastu Viņa rīcību. 8Tad zvēri nolien savās alās un noliekas gulēt savās slēptuvēs. 9No dienvidu joslas nāk sausā auka un no ziemeļu vēju puses - sals. 10Dieva dvesmas ietekmē rodas ledus un kailsals: plašās ūdens virsmas sastingst un ieslēdzas šaurā gūstā. 11Viņš liek piebriest mākoņiem smagu ūdens daudzumu pārpilnībā, liek tiem klāties pāri Savu zibeņu padebešiem, 12un tie pagriežas Viņa vadībā uz visām pusēm, lai paveiktu visu, ko Viņš tiem pavēl, pa visu plašo zemes virsu: 13tie reizēm ir Viņa soda rīkste, ja kāda zeme to pelnījusi, reizēm tie ir žēlastības pierādījums; tā Viņš liek tiem tukšoties pār zemi. 14Ak, Ījab, uzklausi to! Paliec mierā un pārdomā tā stiprā Dieva brīnuma darbus! 15Vai tev ir zināms, kā Dievs licis tiem būt un kā Viņš liek atmirdzēt Saviem gaismas padebešiem? 16Vai tev ir kas zināms par mākoņu peldēšanu, vai tev ir kāda jēga par Viņa brīnumu pilnajiem darbiem? Viņa, kas pilnīgs Savā gudrībā? 17Neaizmirsti, ka tev drēbes jau no tam vien karstas paliek, kad Viņš svilina zemi dienas vidus bulā. 18Vai tu kopā ar Viņu sakārto izplatījumā spožos padebešus, tos stingri saliedējot, tā ka izplatījums kļūst līdzīgs izlietam metāla spogulim? 19Tad pamāci jel arī mūs, ko lai mēs Viņam pasakām, jo mēs tumsas dēļ nenieka nespējam celt Viņam priekšā. 20Vai Viņam būtu jāpaziņo, ka es gribētu runāt? Vai jelkurš cilvēks ir kādreiz prasījis no Dieva, ka viņš vēlētos iznīcināts kļūt? 21Un nu: nevar taču skatīties tieši saules gaismā, kad saule visā spožumā stāv debess izplatījumā pēc tam, kad vējš tam pārgājis pāri un debess noskaidrojusies. 22No ziemeļiem nāk zelts, bet pats Dievs mājo bijājamā godībā. 23Visuvareno jau mums pašiem neatrast, kas varens ir spēkā un tāpat bagāts tiesā un taisnībā, kuru Viņš tomēr nekad nesagroza. 24Tāpēc cilvēku cilts Viņu bīstas; Viņš neuzlūko nevienu pašgudro, nevienu, kas pats sev šķiet gudrs savā sirdsprātā esam!"
Currently Selected:
Ījaba 37: RT65
Highlight
Share
Copy
Want to have your highlights saved across all your devices? Sign up or sign in
© Latvijas Bībeles biedrība, 1997, © Britu un ārzemju Bībeles biedrība, 1965
© Latvian Bible Society, 1997, © British and Foreign Bible Society, 1965
Ījaba 37
37
1Un tieši tāpēc arī mana sirds ir baiļu pārņemta, un tā vētraini ceļas augšup no savas vietas. 2Klausieties, jel klausieties uz Viņa balss pērkonu rūkoņu un uz grāvienu troksni, kas iziet no Viņa mutes! 3Viņš tam liek atskanēt zem plašā debess juma, un Savas zibens liesmas Viņš vada līdz visattālākām zemes malām. 4Un pēc zibens ierūcas pērkons; Dievs liek nodārdēt tad Savai varenai godības balsij, un Viņš neaiztur zibeņus, tiklīdz kā kļūst dzirdami Viņa pērkona grāvieni. 5Brīnišķīgi stiprais Dievs dārdina ar Savu balsi un liek atskanēt pērkonam, Viņš, kas padara lielas lietas, ko mēs nespējam saprast, 6kaut vai to, ka Viņš saka sniegam: krīti zemē, un lietum: līsti, vai lietusgāzēm: topiet vēl ilgstošākas un stiprākas! 7Tad Viņš piespiež cilvēku rokām kļūt bezdarbīgām, lai ikviens cilvēks izprastu Viņa rīcību. 8Tad zvēri nolien savās alās un noliekas gulēt savās slēptuvēs. 9No dienvidu joslas nāk sausā auka un no ziemeļu vēju puses - sals. 10Dieva dvesmas ietekmē rodas ledus un kailsals: plašās ūdens virsmas sastingst un ieslēdzas šaurā gūstā. 11Viņš liek piebriest mākoņiem smagu ūdens daudzumu pārpilnībā, liek tiem klāties pāri Savu zibeņu padebešiem, 12un tie pagriežas Viņa vadībā uz visām pusēm, lai paveiktu visu, ko Viņš tiem pavēl, pa visu plašo zemes virsu: 13tie reizēm ir Viņa soda rīkste, ja kāda zeme to pelnījusi, reizēm tie ir žēlastības pierādījums; tā Viņš liek tiem tukšoties pār zemi. 14Ak, Ījab, uzklausi to! Paliec mierā un pārdomā tā stiprā Dieva brīnuma darbus! 15Vai tev ir zināms, kā Dievs licis tiem būt un kā Viņš liek atmirdzēt Saviem gaismas padebešiem? 16Vai tev ir kas zināms par mākoņu peldēšanu, vai tev ir kāda jēga par Viņa brīnumu pilnajiem darbiem? Viņa, kas pilnīgs Savā gudrībā? 17Neaizmirsti, ka tev drēbes jau no tam vien karstas paliek, kad Viņš svilina zemi dienas vidus bulā. 18Vai tu kopā ar Viņu sakārto izplatījumā spožos padebešus, tos stingri saliedējot, tā ka izplatījums kļūst līdzīgs izlietam metāla spogulim? 19Tad pamāci jel arī mūs, ko lai mēs Viņam pasakām, jo mēs tumsas dēļ nenieka nespējam celt Viņam priekšā. 20Vai Viņam būtu jāpaziņo, ka es gribētu runāt? Vai jelkurš cilvēks ir kādreiz prasījis no Dieva, ka viņš vēlētos iznīcināts kļūt? 21Un nu: nevar taču skatīties tieši saules gaismā, kad saule visā spožumā stāv debess izplatījumā pēc tam, kad vējš tam pārgājis pāri un debess noskaidrojusies. 22No ziemeļiem nāk zelts, bet pats Dievs mājo bijājamā godībā. 23Visuvareno jau mums pašiem neatrast, kas varens ir spēkā un tāpat bagāts tiesā un taisnībā, kuru Viņš tomēr nekad nesagroza. 24Tāpēc cilvēku cilts Viņu bīstas; Viņš neuzlūko nevienu pašgudro, nevienu, kas pats sev šķiet gudrs savā sirdsprātā esam!"
Currently Selected:
:
Highlight
Share
Copy
Want to have your highlights saved across all your devices? Sign up or sign in
© Latvijas Bībeles biedrība, 1997, © Britu un ārzemju Bībeles biedrība, 1965
© Latvian Bible Society, 1997, © British and Foreign Bible Society, 1965