Suosittuja jakeita Raamatun kirjasta Evangelijs pēc Jōņa 19

Jaa

Jezus, paraudzejis etika, saceja: Jau izapiļdeja! Tad Jys, nūlīcis golvu, atdeve goru.

Jezus, zynōdams, ka vyss jau izapylda, lai izapiļdeitu Roksti, saceja: Slōpstu!

Jezus, radzādams klōtasūšu mōti un tū mōcekli, kuru mīļōja, sovai mōtei saceja: Sīvīt, raug, — tovs dāls. Tad Jys saceja mōcekļam: Raug, — tova mōte. Un nu tō breiža mōceklis jū pajēme pi sevis.

Bet, pīgōjuši klōt pi Jezus, īraudzeja, ka Jys jau ir nūmiris, un Jam kaulu nalauze. Bet vīns nu karaveirim ar škāpu pōrdyure Jam sōnu, un tyuleņ iztecēja asnis un yudiņs.

Šytys tadei nūtyka, lai izapiļdeitu Rokstu vōrdi: Jam nadreikst byut salauzts nivīns kauls. Ari cytā vītā Roksti soka: Jī vērsīs uz Tō, kuru jī pōrdyure.

Jī Jezu pajēme (un izvede Jū ōrā). Jys, nasdams sev krystu, izgōja uz tū vītu, kuru sauc pīres vītu, ebreju volūdā Golgota.

Karaveiri, nūpynuši nu ērškim krūni, lyka Jam tū uz golvas un apvylka Jam sorkonu mēteli