APUSTUĻU DARBI 21
21
1Kad bijām no tiem šķīrušies un atstājuši krastu, mēs, taisnā ceļā brauk-dami, nonācām Kosā, nākošajā dienā Rodā, un no turienes Patarā;
2Un, atraduši kuģi, kas devās uz Foinikiju, mēs iekāpām un aizbraucām.
3Redzējuši Kipru un to atstājuši pa kreisi, mēs braucām uz Siriju un izkāpām malā Tirā, jo tur kuģim bija jāizkrauj krava.
4Uzmeklējuši mācekļus, mēs tur palikām septiņas dienas; tie Pāvilam caur Garu sacīja, lai viņš neiet uz Jeruzālemi.
5Savu laiku tur pavadījuši, mēs devāmies ceļā, un visi ar sievām un bērniem mūs pavadīja vēl ārpus pilsētas, un, nometušies ceļos krastmalā, mēs lūdzām Dievu.
6Un, cits no cita atvadījušies, iekāpām kuģī, bet viņi griezās atpakaļ uz savām mājām.
7Pabeiguši jūras braucienu, mēs no Tiras nonācām Ptolemaidā un, apsveikuši brāļus, pie tiem palikām vienu dienu.
8Nākošajā dienā mēs devāmies ceļā un nonācām Cezarejā, un iegājuši evanģelista Filipa namā, kas bija viens no izvēlētajiem septiņiem, mēs palikām pie viņa.
9Viņam bija četras meitas, jaunavas, kurām bija praviešu dāvanas.
10Kad mēs vairāk dienu tur bijām palikuši, no Jūdejas atnāca kāds pravietis, vārdā Agabs,
11Ieradās pie mums un, paņēmis Pāvila jostu, saistīja pats sev kājas un rokas, sacīdams: „Tā saka Svētais Gars: Tāpat jūdi saistīs Jeruzālemē vīru, kam šī josta pieder, un nodos pagānu rokās.“
12Kad mēs to dzirdējām, mēs un šejienes iedzīvotāji lūdzām, lai viņš neiet uz Jeruzālemi.
13Bet Pāvils atbildēja: „Ko jūs darāt, kam jūs raudat un laužat manu sirdi? Es esmu gatavs par Kunga Jēzus vārdu Jeruzālemē nevien uzņemties saites, bet ari mirt.“
14Kad viņš neļāvās pierunāties, mēs apklusām, sacīdami: „Tā Kunga prāts lai notiek.“
15Pēc šīm dienām mēs, sagatavojušies ceļam, gājām uz Jeruzālemi;
16Arī daži māceķli no Cezarejas nāca mums lidz un noveda mūs mājas vietā pie kiprieša Mnasona, kāda veca mācekļa.
17Kad mēs nonācām Jeruzālemē, brāļi mūs labprāt uzņēma.
18Nākošajā dienā Pāvils ar mums aizgāja pie Jēkaba, un visi vecaji ari bija klāt.
19Tos apsveicis, viņš pēc kārtas izstāstīja, ko Dievs pagāniem ar viņa kalpošanu bija darījis.
20To dzirdējuši, viņi slavēja Dievu un viņam sacīja: „Brāli, tu redzi, cik tūkstoš jūdu ir kļuvuši ticīgi un visi ir dedzīgi bauslības piekritēji;
21Bet tie dabūjuši zināt par tevi, ka tu visus jūdus, kas dzīvo pagānu vidū, mācot atkrist no Mozus, sacīdams, lai viņi neapgraiza savus bērnus un nedzīvo pēc tēvu ierašām.
22Kas nu būs? Katrā ziņā viņi dzirdēs, ka tu esi atnācis.
23Tāpēc dari, ko mēs tev sakām! Mums ir četri vīri, kas Dievam solījušies.
24Ņem tos pie sevis, šķīsties ar tiem un samaksā par viņiem, lai viņi apcērp galvu, tad visi zinās, ka tie ir nieki, ko viņi par tevi dzirdējuši, un ka ari tu pats dzīvo pēc bauslības.
25Bet par pagāniem, kas kļuvuši ticīgi, mēs esam lēmuši un rakstījuši, lai viņi sargās no elku upuriem, asinīm, nožņaugta un netiklības.“
26Tad Pāvils, šos vīrus pie sevis ņēmis un nākošajā dienā ar tiem šķīstījies, iegāja svētnīcā un paziņoja, ka viņi turpinās šķīstīšanās laiku, līdz kamēr par ikvienu no viņiem būs atnests upuris.
27Kad septiņas dienas gandrīz jau bija galā, Āzijas jūdi, redzēdami viņu svētnīcā, sakūdīja visus ļaudis un sagrāba viņu,
28Saukdami: „Israēlieši, nāciet palīgā! Šis ir tas cilvēks, kas visur visus māca pret tautu, bauslību un pret šo vietu, un turklāt viņš ievedis grieķus svētnīcā un sagānījis šo svēto vietu.“
29Jo viņi iepriekš bija redzējuši efezieti Trofimu kopā ar viņu pilsētā un domāja, ka Pāvils to ievedis svētnīcā.
30Tad visu pilsētu pārņēma uztraukums, saskrēja ļaudis un, sagrābuši Pāvilu, vilka to no svētnīcas ārā; un tūdaļ durvis tika aizslēgtas.
31Kad tie dzīrās viņu nonāvēt, rotas komandierim pienāca ziņa, ka visa Jeruzāleme esot nemiera pārņemta.
32Paņēmis kareivjus un virsniekus, viņš tūdaļ steidzās pie tiem lejā; bet šie, ieraudzījuši komandieri un kareivjus, mitējās Pāvilu sist.
33Komandieris piegāja klāt, saņēma viņu, pavēlēja ar divi važām saistīt un vaicāja, kas viņš esot un ko esot darījis.
34Bet pūlī citi sauca šo, citi to; tā kā viņš troksnī nekā noteiktu nevarēja uzzināt, viņš pavēlēja Pāvilu aizvest karaspēka mītnē.
35Bet, nonākot uz kāpnēm, kareivjiem vajadzēja viņu nešūs nest ļaužu uzmākšanās dēļ,
36Jo ļaužu pulks sekoja saukdams: „Nost viņu!“
37Pirms Pāvilu ieveda karaspēka mitnē, viņš komandierim jautāja: „Vai man ir atļauts tev ko teikt?“ Tas atbildēja: „Vai tu proti grieķiski?
38Vai tik tu neesi tas ēģiptietis, kas priekš dažām dienām sacēlies un aizvedis tuksnesi četrus tūkstošus sikariešu?“
39Bet Pāvils sacija: „Es esmu jūds, tarsietis, ievērojamās Kilikijas pilsētas pilsonis; es tevi lūdzu, atļauj man runāt uz ļaudīm.“
40Viņa atļauju dabūjis, Pāvils nostājās uz kāpnēm un māja ļaudīm ar roku; kad visi bija apklusuši, viņš tos ebrēju valodā uzrunāja.
Pašlaik izvēlēts:
APUSTUĻU DARBI 21: LTV1965
Izceltais
Dalīties
Kopēt
Vai vēlies, lai tevis izceltie teksti tiktu saglabāti visās tavās ierīcēs? Reģistrējieties vai pierakstieties
Latvian Bible © Latvian Bible Society, 1965.
APUSTUĻU DARBI 21
21
1Kad bijām no tiem šķīrušies un atstājuši krastu, mēs, taisnā ceļā brauk-dami, nonācām Kosā, nākošajā dienā Rodā, un no turienes Patarā;
2Un, atraduši kuģi, kas devās uz Foinikiju, mēs iekāpām un aizbraucām.
3Redzējuši Kipru un to atstājuši pa kreisi, mēs braucām uz Siriju un izkāpām malā Tirā, jo tur kuģim bija jāizkrauj krava.
4Uzmeklējuši mācekļus, mēs tur palikām septiņas dienas; tie Pāvilam caur Garu sacīja, lai viņš neiet uz Jeruzālemi.
5Savu laiku tur pavadījuši, mēs devāmies ceļā, un visi ar sievām un bērniem mūs pavadīja vēl ārpus pilsētas, un, nometušies ceļos krastmalā, mēs lūdzām Dievu.
6Un, cits no cita atvadījušies, iekāpām kuģī, bet viņi griezās atpakaļ uz savām mājām.
7Pabeiguši jūras braucienu, mēs no Tiras nonācām Ptolemaidā un, apsveikuši brāļus, pie tiem palikām vienu dienu.
8Nākošajā dienā mēs devāmies ceļā un nonācām Cezarejā, un iegājuši evanģelista Filipa namā, kas bija viens no izvēlētajiem septiņiem, mēs palikām pie viņa.
9Viņam bija četras meitas, jaunavas, kurām bija praviešu dāvanas.
10Kad mēs vairāk dienu tur bijām palikuši, no Jūdejas atnāca kāds pravietis, vārdā Agabs,
11Ieradās pie mums un, paņēmis Pāvila jostu, saistīja pats sev kājas un rokas, sacīdams: „Tā saka Svētais Gars: Tāpat jūdi saistīs Jeruzālemē vīru, kam šī josta pieder, un nodos pagānu rokās.“
12Kad mēs to dzirdējām, mēs un šejienes iedzīvotāji lūdzām, lai viņš neiet uz Jeruzālemi.
13Bet Pāvils atbildēja: „Ko jūs darāt, kam jūs raudat un laužat manu sirdi? Es esmu gatavs par Kunga Jēzus vārdu Jeruzālemē nevien uzņemties saites, bet ari mirt.“
14Kad viņš neļāvās pierunāties, mēs apklusām, sacīdami: „Tā Kunga prāts lai notiek.“
15Pēc šīm dienām mēs, sagatavojušies ceļam, gājām uz Jeruzālemi;
16Arī daži māceķli no Cezarejas nāca mums lidz un noveda mūs mājas vietā pie kiprieša Mnasona, kāda veca mācekļa.
17Kad mēs nonācām Jeruzālemē, brāļi mūs labprāt uzņēma.
18Nākošajā dienā Pāvils ar mums aizgāja pie Jēkaba, un visi vecaji ari bija klāt.
19Tos apsveicis, viņš pēc kārtas izstāstīja, ko Dievs pagāniem ar viņa kalpošanu bija darījis.
20To dzirdējuši, viņi slavēja Dievu un viņam sacīja: „Brāli, tu redzi, cik tūkstoš jūdu ir kļuvuši ticīgi un visi ir dedzīgi bauslības piekritēji;
21Bet tie dabūjuši zināt par tevi, ka tu visus jūdus, kas dzīvo pagānu vidū, mācot atkrist no Mozus, sacīdams, lai viņi neapgraiza savus bērnus un nedzīvo pēc tēvu ierašām.
22Kas nu būs? Katrā ziņā viņi dzirdēs, ka tu esi atnācis.
23Tāpēc dari, ko mēs tev sakām! Mums ir četri vīri, kas Dievam solījušies.
24Ņem tos pie sevis, šķīsties ar tiem un samaksā par viņiem, lai viņi apcērp galvu, tad visi zinās, ka tie ir nieki, ko viņi par tevi dzirdējuši, un ka ari tu pats dzīvo pēc bauslības.
25Bet par pagāniem, kas kļuvuši ticīgi, mēs esam lēmuši un rakstījuši, lai viņi sargās no elku upuriem, asinīm, nožņaugta un netiklības.“
26Tad Pāvils, šos vīrus pie sevis ņēmis un nākošajā dienā ar tiem šķīstījies, iegāja svētnīcā un paziņoja, ka viņi turpinās šķīstīšanās laiku, līdz kamēr par ikvienu no viņiem būs atnests upuris.
27Kad septiņas dienas gandrīz jau bija galā, Āzijas jūdi, redzēdami viņu svētnīcā, sakūdīja visus ļaudis un sagrāba viņu,
28Saukdami: „Israēlieši, nāciet palīgā! Šis ir tas cilvēks, kas visur visus māca pret tautu, bauslību un pret šo vietu, un turklāt viņš ievedis grieķus svētnīcā un sagānījis šo svēto vietu.“
29Jo viņi iepriekš bija redzējuši efezieti Trofimu kopā ar viņu pilsētā un domāja, ka Pāvils to ievedis svētnīcā.
30Tad visu pilsētu pārņēma uztraukums, saskrēja ļaudis un, sagrābuši Pāvilu, vilka to no svētnīcas ārā; un tūdaļ durvis tika aizslēgtas.
31Kad tie dzīrās viņu nonāvēt, rotas komandierim pienāca ziņa, ka visa Jeruzāleme esot nemiera pārņemta.
32Paņēmis kareivjus un virsniekus, viņš tūdaļ steidzās pie tiem lejā; bet šie, ieraudzījuši komandieri un kareivjus, mitējās Pāvilu sist.
33Komandieris piegāja klāt, saņēma viņu, pavēlēja ar divi važām saistīt un vaicāja, kas viņš esot un ko esot darījis.
34Bet pūlī citi sauca šo, citi to; tā kā viņš troksnī nekā noteiktu nevarēja uzzināt, viņš pavēlēja Pāvilu aizvest karaspēka mītnē.
35Bet, nonākot uz kāpnēm, kareivjiem vajadzēja viņu nešūs nest ļaužu uzmākšanās dēļ,
36Jo ļaužu pulks sekoja saukdams: „Nost viņu!“
37Pirms Pāvilu ieveda karaspēka mitnē, viņš komandierim jautāja: „Vai man ir atļauts tev ko teikt?“ Tas atbildēja: „Vai tu proti grieķiski?
38Vai tik tu neesi tas ēģiptietis, kas priekš dažām dienām sacēlies un aizvedis tuksnesi četrus tūkstošus sikariešu?“
39Bet Pāvils sacija: „Es esmu jūds, tarsietis, ievērojamās Kilikijas pilsētas pilsonis; es tevi lūdzu, atļauj man runāt uz ļaudīm.“
40Viņa atļauju dabūjis, Pāvils nostājās uz kāpnēm un māja ļaudīm ar roku; kad visi bija apklusuši, viņš tos ebrēju valodā uzrunāja.
Pašlaik izvēlēts:
:
Izceltais
Dalīties
Kopēt
Vai vēlies, lai tevis izceltie teksti tiktu saglabāti visās tavās ierīcēs? Reģistrējieties vai pierakstieties
Latvian Bible © Latvian Bible Society, 1965.