OTRA MOZUS 32
32
1Kad tauta redzēja, ka Mozus kavējās nokāpt no kalna, tā sapulcējās pie Arona un sacija: „Celies un darini mums kādu dievu, kas būtu mūsu priekšā, jo mēs nezinām, kas šim Mozum, kas lika mums iziet no Ēģiptes, noticis.“
2Tad Arons tiem atbildēja: „Noplēsiet zelta auskarus, kas ir jūsu sievu, jūsu dēlu un jūsu meitu ausīs, un atnesiet man tos.“
3Tad visa tauta noplēsa zelta auskarus, kas bija to ausīs, un atnesa tos Aronam.
4Un viņš tos paņēma no viņu rokām, uzzīmēja metu ar zīmuli un no tiem izlēja teļa attēlu; tad tie teica: „Tas ir tavs dievs, Israēl, kas tevi izvedis no Ēģiptes zemes.“
5Kad Arons to redzēja, viņš uzcēla tā priekšā altāri un lika izsaukt: „Rīt ir svētki tam Kungam!“
6Un tie cēlās agri no rīta un upurēja dedzināmos upurus un pienesa pateicības upurus, un tad tauta apsēdās ēst un dzert un cēlās līksmoties.
7Un tas Kungs sacija Mozum: „Ej, nokāp zemēl Tava tauta, kupu tu esi izvedis no Ēģiptes zemes, dara lielu grēku.
8Jau tik ātri tie novirzījušies no tā ceļa, kādu Es esmu tiem pavēlējis; tie ir sev izveidojuši izlieta teļa attēlu un ir to pielūguši, ir ari tam upurējuši un sacījuši: „Tas ir tavs dievs, Israēl, kas ir tevi izvedis no Ēģiptes.“
9Un tas Kungs sacīja Mozum: „Es esmu šos ļaudis novērojis, un redzi, tie ir spītīgi ļaudis.
10Un tagad laid Mani, lai Es pret tiem iedegos manās dusmās, ka Es tos iznīcinu; bet tevi Es darīšu par lielu tautu.“
11Bet Mozus par viņiem aizlūdza tā Kunga, sava Dieva, priekšā, un sacīja: „Ak Kungs! Kāpēc Tev savās dusmās jāiedegas pret savu tautu, kupu Tu no Ēģiptes zemes esi izvedis ar lielu spēku un stipru roku?
12Vai ēģiptieši lai saka: „Viņš tos ir izvedis postā, lai tos tur tanīs kalnos iznīcinātu un lai tos izdeldētu no zemes virsus?“ Remdini savu dusmu kasrtumu un apžēlojies par savu tautu, ka Tu to neizposti.
13Piemini Ābrahāmu, īzāku un Israēlu, savus kalpus, kuriem Tu, zvērēdams pie sevis, esi solījies, ka Tu vairosi viņu pēcnācējus kā debesu zvaigznes; un visu šo zemi—tā Tu sacīji: „Es došu par mūžīgu mantojumu viņu pēcnācējiem.“
14Tad tam Kungam kļuva žēl tā ļaunuma, ar kupu Viņš bija savai tautai piedraudējis.
15Un Mozus devās atceļā un nokāpa no kalna, un abas liecības plāksnes bija viņa rokā; plāksnes bija abās pusēs aprakstītas; no vienas un no otras puses tās bija aprakstītas.
16Tās bija Dieva darbs, un raksts bija Dieva raksts, iegrebts šinīs plāksnēs.
17Kad Jozua izdzirda tautas trokšņošanu, kā tie vaļu deva priekam, tad viņš sacīja Mozum: „Nometnē ir kara troksnis.“
18Bet Mozus atbildēja: „Tā nav uzvarētāja balss, un tās arī nav uzvarēto klaigas, bet tā ir dziedoša pūļa trokšņošana.“
19Un notika, kad viņš nonāca nometnē un ieraudzīja teļu un dejošanu, tad Mozus iekaisa dusmās, nometa plāksnes zemē un sasita tās gabalos kalna pakājē.
20Un viņš sagrāba teļu, kupr tie bija taisījuši, sadedzināja to ugunī, un sagrūda to smalkos putekļos, un tos izkaisīja pa ūdens virsu, un deva to dzert Israēla bērniem.
21Un Mozus sacīja Aronam: „Ko šī tauta tev tādu ir darījusi, ka tu esi ļāvis tik lielam grēkam nākt pār viņiem?“
22Un Arons sacīja: „Mans kungs, neiekaisti dusmās, jo tu pazīsti šo tautu, ka tā ir ļauna.
23Tie man sacīja: „Taisi mums dievu, kas lai iet mūsu priekšā, jo mēs nezinām, kas ar šo vīru Mozu, kas mūs izveda no Ēģiptes zemes, ir noticis.“
24Tad es sacīju: „Kam ir zelta lietas, lai tās noplēš.“ Un tie man tās deva un es tās ieliku ugunī; un tā še es izveidoju šo tēlu.“
25Kad Mozus redzēja, ka tauta bija izlaidusies, jo Arons bija tiem devis vaļu, pretiniekiem par izsmieklu,
26Tad Mozus nostājās nometnes vārtos un sacīja: „Kas grib piederēt tam Kungam, tas lai nāk pie manis!“ Tad pie viņa sapulcējās visi Levija dēli.
27Un viņš tiem sacīja: „Tā saka tas Kungs, Israēla Dievs: „Ikviens apjozieties ar zobenu, pārstaigājiet nometni, iedami no vieniem vārtiem uz otriem, un nokaujiet ikviens pat savu brāli, savu draugu un savu kaimiņu.“
28Un Levija dēli darīja, kā Mozus bija tiem pavēlējis, un tanī dienā krita ap trīs tūkstoš vīru.
29Tad Mozus sacīja: „Šodien jūs esat kļuvuši kalpotāji tam Kungam, ikviens upurējot vai nu savu dēlu, vai brāli, ka jūs šodien varētu saņemt svētību.“
30Otrā rītā Mozus teica tautai: „Jūs esat lielu grēku darījuši; tagad es gribu kāpt augšup pie tā Kunga, varbūt es varēšu izlūgties jums piedošanu.“
31Un Mozus griezās no jauna pie tā Kunga un sacīja: „Ak, šī tauta ir darījusi lielu grēku, jo tā sev cēlusi dievu no zelta.
32Bet nu piedodi viņiem viņu grēkus; bet ja ne, tad izdzēsi mani no savas grāmatas, kufu Tu esi rakstījis.“
33Un tas Kungs sacīja Mozum: „Tikai to, kas pret Mani ir apgrēkojies, Es izdeldēšu no savas grāmatas.
34Tad nu ej, vadi tautu uz to vietu, kuru Es esmu tev norādījis. Redzi, mans eņģelis ies tavā priekšā, bet kad nāks mana piemeklēšanas diena, Es piemeklēšu viņu grēkus.“
35Un tas Kungs sita tautu, jo tie bija to teļu taisījuši, ko Arons bija izveidojis.
Pašlaik izvēlēts:
OTRA MOZUS 32: LTV1965
Izceltais
Dalīties
Kopēt
Vai vēlies, lai tevis izceltie teksti tiktu saglabāti visās tavās ierīcēs? Reģistrējieties vai pierakstieties
Latvian Bible © Latvian Bible Society, 1965.
OTRA MOZUS 32
32
1Kad tauta redzēja, ka Mozus kavējās nokāpt no kalna, tā sapulcējās pie Arona un sacija: „Celies un darini mums kādu dievu, kas būtu mūsu priekšā, jo mēs nezinām, kas šim Mozum, kas lika mums iziet no Ēģiptes, noticis.“
2Tad Arons tiem atbildēja: „Noplēsiet zelta auskarus, kas ir jūsu sievu, jūsu dēlu un jūsu meitu ausīs, un atnesiet man tos.“
3Tad visa tauta noplēsa zelta auskarus, kas bija to ausīs, un atnesa tos Aronam.
4Un viņš tos paņēma no viņu rokām, uzzīmēja metu ar zīmuli un no tiem izlēja teļa attēlu; tad tie teica: „Tas ir tavs dievs, Israēl, kas tevi izvedis no Ēģiptes zemes.“
5Kad Arons to redzēja, viņš uzcēla tā priekšā altāri un lika izsaukt: „Rīt ir svētki tam Kungam!“
6Un tie cēlās agri no rīta un upurēja dedzināmos upurus un pienesa pateicības upurus, un tad tauta apsēdās ēst un dzert un cēlās līksmoties.
7Un tas Kungs sacija Mozum: „Ej, nokāp zemēl Tava tauta, kupu tu esi izvedis no Ēģiptes zemes, dara lielu grēku.
8Jau tik ātri tie novirzījušies no tā ceļa, kādu Es esmu tiem pavēlējis; tie ir sev izveidojuši izlieta teļa attēlu un ir to pielūguši, ir ari tam upurējuši un sacījuši: „Tas ir tavs dievs, Israēl, kas ir tevi izvedis no Ēģiptes.“
9Un tas Kungs sacīja Mozum: „Es esmu šos ļaudis novērojis, un redzi, tie ir spītīgi ļaudis.
10Un tagad laid Mani, lai Es pret tiem iedegos manās dusmās, ka Es tos iznīcinu; bet tevi Es darīšu par lielu tautu.“
11Bet Mozus par viņiem aizlūdza tā Kunga, sava Dieva, priekšā, un sacīja: „Ak Kungs! Kāpēc Tev savās dusmās jāiedegas pret savu tautu, kupu Tu no Ēģiptes zemes esi izvedis ar lielu spēku un stipru roku?
12Vai ēģiptieši lai saka: „Viņš tos ir izvedis postā, lai tos tur tanīs kalnos iznīcinātu un lai tos izdeldētu no zemes virsus?“ Remdini savu dusmu kasrtumu un apžēlojies par savu tautu, ka Tu to neizposti.
13Piemini Ābrahāmu, īzāku un Israēlu, savus kalpus, kuriem Tu, zvērēdams pie sevis, esi solījies, ka Tu vairosi viņu pēcnācējus kā debesu zvaigznes; un visu šo zemi—tā Tu sacīji: „Es došu par mūžīgu mantojumu viņu pēcnācējiem.“
14Tad tam Kungam kļuva žēl tā ļaunuma, ar kupu Viņš bija savai tautai piedraudējis.
15Un Mozus devās atceļā un nokāpa no kalna, un abas liecības plāksnes bija viņa rokā; plāksnes bija abās pusēs aprakstītas; no vienas un no otras puses tās bija aprakstītas.
16Tās bija Dieva darbs, un raksts bija Dieva raksts, iegrebts šinīs plāksnēs.
17Kad Jozua izdzirda tautas trokšņošanu, kā tie vaļu deva priekam, tad viņš sacīja Mozum: „Nometnē ir kara troksnis.“
18Bet Mozus atbildēja: „Tā nav uzvarētāja balss, un tās arī nav uzvarēto klaigas, bet tā ir dziedoša pūļa trokšņošana.“
19Un notika, kad viņš nonāca nometnē un ieraudzīja teļu un dejošanu, tad Mozus iekaisa dusmās, nometa plāksnes zemē un sasita tās gabalos kalna pakājē.
20Un viņš sagrāba teļu, kupr tie bija taisījuši, sadedzināja to ugunī, un sagrūda to smalkos putekļos, un tos izkaisīja pa ūdens virsu, un deva to dzert Israēla bērniem.
21Un Mozus sacīja Aronam: „Ko šī tauta tev tādu ir darījusi, ka tu esi ļāvis tik lielam grēkam nākt pār viņiem?“
22Un Arons sacīja: „Mans kungs, neiekaisti dusmās, jo tu pazīsti šo tautu, ka tā ir ļauna.
23Tie man sacīja: „Taisi mums dievu, kas lai iet mūsu priekšā, jo mēs nezinām, kas ar šo vīru Mozu, kas mūs izveda no Ēģiptes zemes, ir noticis.“
24Tad es sacīju: „Kam ir zelta lietas, lai tās noplēš.“ Un tie man tās deva un es tās ieliku ugunī; un tā še es izveidoju šo tēlu.“
25Kad Mozus redzēja, ka tauta bija izlaidusies, jo Arons bija tiem devis vaļu, pretiniekiem par izsmieklu,
26Tad Mozus nostājās nometnes vārtos un sacīja: „Kas grib piederēt tam Kungam, tas lai nāk pie manis!“ Tad pie viņa sapulcējās visi Levija dēli.
27Un viņš tiem sacīja: „Tā saka tas Kungs, Israēla Dievs: „Ikviens apjozieties ar zobenu, pārstaigājiet nometni, iedami no vieniem vārtiem uz otriem, un nokaujiet ikviens pat savu brāli, savu draugu un savu kaimiņu.“
28Un Levija dēli darīja, kā Mozus bija tiem pavēlējis, un tanī dienā krita ap trīs tūkstoš vīru.
29Tad Mozus sacīja: „Šodien jūs esat kļuvuši kalpotāji tam Kungam, ikviens upurējot vai nu savu dēlu, vai brāli, ka jūs šodien varētu saņemt svētību.“
30Otrā rītā Mozus teica tautai: „Jūs esat lielu grēku darījuši; tagad es gribu kāpt augšup pie tā Kunga, varbūt es varēšu izlūgties jums piedošanu.“
31Un Mozus griezās no jauna pie tā Kunga un sacīja: „Ak, šī tauta ir darījusi lielu grēku, jo tā sev cēlusi dievu no zelta.
32Bet nu piedodi viņiem viņu grēkus; bet ja ne, tad izdzēsi mani no savas grāmatas, kufu Tu esi rakstījis.“
33Un tas Kungs sacīja Mozum: „Tikai to, kas pret Mani ir apgrēkojies, Es izdeldēšu no savas grāmatas.
34Tad nu ej, vadi tautu uz to vietu, kuru Es esmu tev norādījis. Redzi, mans eņģelis ies tavā priekšā, bet kad nāks mana piemeklēšanas diena, Es piemeklēšu viņu grēkus.“
35Un tas Kungs sita tautu, jo tie bija to teļu taisījuši, ko Arons bija izveidojis.
Pašlaik izvēlēts:
:
Izceltais
Dalīties
Kopēt
Vai vēlies, lai tevis izceltie teksti tiktu saglabāti visās tavās ierīcēs? Reģistrējieties vai pierakstieties
Latvian Bible © Latvian Bible Society, 1965.