ĪJABA 2
2
1Un notika kādu dienu, ka Dieva dēli nāca, lai nostātos tā Kunga priekšā, un tad viņu starpā ienāca Sātans, lai ari nostātos tā Kunga priekšā.
2Un tas Kungs sacīja Sātanam: „No kurienes tu nākdams?“ Un Sātans atbildēja tam Kungam: „Es klejoju apkārt pa zemes virsu un to pārstaigāju.“
3Un tas Kungs sacīja Sātanam: „Vai tu esi piegriezis vērību manam kalpam ījabam, ka nav neviena tāda, kāds ir viņš, virs zemes? Viņš ir sirdsskaidrs un taisns vīrs; viņš bīstas Dievu un vairās no ļauna. Vēl arvien viņš stipri turas pie savas dievbijības, kaut arī tu Mani pret viņu esi musinājis un skubinājis viņu nepamatoti padarīt nelaimīgu.“
4Un Sātans atbildēja tam Kungam un sacīja: „Adu pret ādu, jo visu, kas ir cilvēkam, viņš dod par savu dzīvību.
5Es deru, ja Tu savu roku izstieptu un ar sāpēm viņa kaulus un viņa miesas aizkartu, ka viņš tad tiešām atklāti no Tevis atsacīsies!“
6Tas Kungs sacīja Sātanam: „Redzi, viņš ir tavā varā, bet sargi viņa dzīvību!“
7Tad Sātans aizgāja no tā Kunga un piemeklēja ījabu ar visai ļaundabīgiem augoņiem no viņa kāju pēdām līdz viņa matu galiem.
8Viņš sev paņēma šķembu, lai ar to kasītos, un apsēdas pats pelnos.
9Un viņa sieva tam sacīja: „Vai tu stipri vēl turies pie savas dievbijības? Atsaki Dievam un mirsti!“
10Bet viņš tai sacīja: „Tava runa ir gluži tāda kā nelgu sievu rīmas! Ja mēs esam no Dieva labu saņēmuši, kā tad lai mēs arī nesaņemam ļaunu?“ Visos šais piemeklējumos Ijabs ar savām lūpām tomēr nenogrēkojās.
11Kad trīs ījaba draugi dzirdēja par šo nelaimi, kāda pār viņu liktenīgi bija nākusi, tie sataisījās ceļam, ikviens no savas dzīves vietas, —temanietis Ēlifass, šuachietis Bildads un naamatietis Cofars. Un tie vienojās savā starpā kopā noiet pie ījaba, lai viņu pažēlotu un mierinātu.
12Un tie pacēla savas acis no tālienes, bet tie viņu vairs nepazina. Tad tie pacēla savas balsis un raudāja. Un tie katrs saplēsa savu virsvalku un kaisīja putekļus no zemes uz savām galvām, tos uzmezdami pret debesīm.
13Un tie nosēdēja pie viņa zemē septiņas dienas un septiņas naktis; neviens no tiem ar viņu nerunāja ne vārda, jo tie redzēja, cik pārmērīgi smagas bija viņa sāpes.
Pašlaik izvēlēts:
ĪJABA 2: LTV1965
Izceltais
Dalīties
Kopēt
Vai vēlies, lai tevis izceltie teksti tiktu saglabāti visās tavās ierīcēs? Reģistrējieties vai pierakstieties
Latvian Bible © Latvian Bible Society, 1965.
ĪJABA 2
2
1Un notika kādu dienu, ka Dieva dēli nāca, lai nostātos tā Kunga priekšā, un tad viņu starpā ienāca Sātans, lai ari nostātos tā Kunga priekšā.
2Un tas Kungs sacīja Sātanam: „No kurienes tu nākdams?“ Un Sātans atbildēja tam Kungam: „Es klejoju apkārt pa zemes virsu un to pārstaigāju.“
3Un tas Kungs sacīja Sātanam: „Vai tu esi piegriezis vērību manam kalpam ījabam, ka nav neviena tāda, kāds ir viņš, virs zemes? Viņš ir sirdsskaidrs un taisns vīrs; viņš bīstas Dievu un vairās no ļauna. Vēl arvien viņš stipri turas pie savas dievbijības, kaut arī tu Mani pret viņu esi musinājis un skubinājis viņu nepamatoti padarīt nelaimīgu.“
4Un Sātans atbildēja tam Kungam un sacīja: „Adu pret ādu, jo visu, kas ir cilvēkam, viņš dod par savu dzīvību.
5Es deru, ja Tu savu roku izstieptu un ar sāpēm viņa kaulus un viņa miesas aizkartu, ka viņš tad tiešām atklāti no Tevis atsacīsies!“
6Tas Kungs sacīja Sātanam: „Redzi, viņš ir tavā varā, bet sargi viņa dzīvību!“
7Tad Sātans aizgāja no tā Kunga un piemeklēja ījabu ar visai ļaundabīgiem augoņiem no viņa kāju pēdām līdz viņa matu galiem.
8Viņš sev paņēma šķembu, lai ar to kasītos, un apsēdas pats pelnos.
9Un viņa sieva tam sacīja: „Vai tu stipri vēl turies pie savas dievbijības? Atsaki Dievam un mirsti!“
10Bet viņš tai sacīja: „Tava runa ir gluži tāda kā nelgu sievu rīmas! Ja mēs esam no Dieva labu saņēmuši, kā tad lai mēs arī nesaņemam ļaunu?“ Visos šais piemeklējumos Ijabs ar savām lūpām tomēr nenogrēkojās.
11Kad trīs ījaba draugi dzirdēja par šo nelaimi, kāda pār viņu liktenīgi bija nākusi, tie sataisījās ceļam, ikviens no savas dzīves vietas, —temanietis Ēlifass, šuachietis Bildads un naamatietis Cofars. Un tie vienojās savā starpā kopā noiet pie ījaba, lai viņu pažēlotu un mierinātu.
12Un tie pacēla savas acis no tālienes, bet tie viņu vairs nepazina. Tad tie pacēla savas balsis un raudāja. Un tie katrs saplēsa savu virsvalku un kaisīja putekļus no zemes uz savām galvām, tos uzmezdami pret debesīm.
13Un tie nosēdēja pie viņa zemē septiņas dienas un septiņas naktis; neviens no tiem ar viņu nerunāja ne vārda, jo tie redzēja, cik pārmērīgi smagas bija viņa sāpes.
Pašlaik izvēlēts:
:
Izceltais
Dalīties
Kopēt
Vai vēlies, lai tevis izceltie teksti tiktu saglabāti visās tavās ierīcēs? Reģistrējieties vai pierakstieties
Latvian Bible © Latvian Bible Society, 1965.