ĪJABA 30
30
1„Bet tagad, savukārt, par mani smejas, kas gados jaunāki par mani. Es viņu tēviem pat nebūtu ļāvis kļūt par darba biedriem maniem suņiem manos ganāmpulkos.
2Un ko man arī būtu līdzējis viņu roku spēks, jo viņu darba krietnuma spējas jau bija zudušas un viņu labākie spēka gadi bija pagājuši?
3Trūkuma un izsalkuma novār-dzināti, viņi kļūst par neauglīgās zemes grauzējiem, kas savu kailo dzīvību cenšas izvilkt sausā vietā un krūmājos.
4Tie plūc sev balandas un nātras zem dadžiem, un tuksneša krūma sakne tiem ir viņu dienišķā barība.
5Tie padzīti no sadraudzes, par viņiem kā par zagļiem runā ļaunu.
6Viņi dzīvo baigās upju izskalotās gravās, putekļainās alās un klinšu spraugās.
7Starp ērkšķiem viņi brēc pēc barības, un tie sanāk kopā lielā skaitā zem lielajiem ērkšķu un dadžu krūmiem.
8Nelgas viņi ir, pie malas nostumts negodīgs pūlis, kas ar sitieniem izdzīts ārā no zemes.
9Bet tagad es esmu kļuvis par viņu smieklīgo apdziedāšanas dziesmu priekšmetu un izsmieklu saņēmēju.
10Mani viņi uzskata par biedēkli, ar riebumu viņi turas tālu no manis un nebūt nekautrējas rupji nospļauties manā priekšā.
11Un tāpēc, ka Dievs mana loka auklu ir padarījis slābanu, mani pašu noliecis pie zemes, viņi atļaujas manā priekšā dažādas nelietības.
12Pa labo roku ceļas puikas un stumda manas kājas, un taisa savu nelaimes nesēju ceļu uzbērumus, lai mani samaitātu.
13Viņi ir izpostījuši manas takas, viņi sniedz palīdzību tiem, kas mani taisās iznīcināt, jo nav, kas tiem ko noliedz.
14Tie ievelkas iekšā itin kā pa platu plīsumu mūrī, tie veļas pāri drupām un spiež mani nost.
15Vesels varmācīgu nolūku pārņemts pūlis ir vērsies pret mani, kā ar vētru ir aizpūsta mana godība, kā mākonis izgaist mans kādreizējais laimes pilnais stāvoklis!
16Tā nu tagad žēlabās par mani pašu noasiņo mana sirds un iztvīkst mana dvēsele, mans posta laiks mani tur savā gūstā.
17Pat nakti nemitas manas kaulu sāpes, un nemaz negrib rimties sāpes, kas mani grauž!
18Ar augstāku spēku ir izķēmots mans miesas ārējais apvalks—mana āda: tik cieši kā bruņas tā iežņaudz mani.
19Dievs iemetis mani dubļos un izskatā padarījis mani līdzīgu pīšļiem un putekļiem.
20Es Tevi piesaucu kā glābēju, ber Tu man neatbildi; es nostājos Tavā priekšā, bet Tu nepiegriez man vērības.
21Tu esi pārvērties un kļuvis man par ienaidnieku, kas nepazīst žēlastības; Tu mani apkaro ar savas rokas spēku.
22Tu mani cel augšup ar vētraina vēja spārniem, Tu ļauj man lidot un iet bojā vētras plosoņā.
23Jā, es labi zinu, —Tu ievedīsi mani nāvē, sapulcēšanās vietā, kas domāta kā beidzamā visām dzīvajām būtnēm!
24Bet patiešām, vai nemēdz izstiept roku pēc palīdzības, kad cilvēks apbērts un atrodas zem drupām vai slīkst? Un vai tad, kad ļaudīm uzbrūk nelaime, tie nesauc pēc palīdzības?
25Vai es pats netiku raudājis par tādu, kam bijušas sūras mūža dienas, vai mana dvēsele nebija norūpējusies par nabagiem un nomāktiem?
26Jā, es cerēju labu, bet atnāca ļaunais; un kad es ar ilgām gaidīju gaismu, tad manas acis apņēma tumsa.
27Manas iekšas gulkšķ un nemitas, jo mans nopūtu un ciešanu laiks pašreiz ir klāt.
28Es staigāju melns, bet ne no saules, es ceļos kājās draudzes vidū, lai kliegtu pēc palīdzības.
29Es tagad esmu kļuvis par brāli kaucējiem šakāļiem un tuvinieks neapmierinājuma pilnajiem strausiem.
30Mana āda ir kļuvusi melna un lobās nost, mani kauli deg drudzī.
31Un vairs tikai sēru dziesmai ir mana arpa, bet raudu dziesmām derīga mana stabule!“
Pašlaik izvēlēts:
ĪJABA 30: LTV1965
Izceltais
Dalīties
Kopēt
Vai vēlies, lai tevis izceltie teksti tiktu saglabāti visās tavās ierīcēs? Reģistrējieties vai pierakstieties
Latvian Bible © Latvian Bible Society, 1965.
ĪJABA 30
30
1„Bet tagad, savukārt, par mani smejas, kas gados jaunāki par mani. Es viņu tēviem pat nebūtu ļāvis kļūt par darba biedriem maniem suņiem manos ganāmpulkos.
2Un ko man arī būtu līdzējis viņu roku spēks, jo viņu darba krietnuma spējas jau bija zudušas un viņu labākie spēka gadi bija pagājuši?
3Trūkuma un izsalkuma novār-dzināti, viņi kļūst par neauglīgās zemes grauzējiem, kas savu kailo dzīvību cenšas izvilkt sausā vietā un krūmājos.
4Tie plūc sev balandas un nātras zem dadžiem, un tuksneša krūma sakne tiem ir viņu dienišķā barība.
5Tie padzīti no sadraudzes, par viņiem kā par zagļiem runā ļaunu.
6Viņi dzīvo baigās upju izskalotās gravās, putekļainās alās un klinšu spraugās.
7Starp ērkšķiem viņi brēc pēc barības, un tie sanāk kopā lielā skaitā zem lielajiem ērkšķu un dadžu krūmiem.
8Nelgas viņi ir, pie malas nostumts negodīgs pūlis, kas ar sitieniem izdzīts ārā no zemes.
9Bet tagad es esmu kļuvis par viņu smieklīgo apdziedāšanas dziesmu priekšmetu un izsmieklu saņēmēju.
10Mani viņi uzskata par biedēkli, ar riebumu viņi turas tālu no manis un nebūt nekautrējas rupji nospļauties manā priekšā.
11Un tāpēc, ka Dievs mana loka auklu ir padarījis slābanu, mani pašu noliecis pie zemes, viņi atļaujas manā priekšā dažādas nelietības.
12Pa labo roku ceļas puikas un stumda manas kājas, un taisa savu nelaimes nesēju ceļu uzbērumus, lai mani samaitātu.
13Viņi ir izpostījuši manas takas, viņi sniedz palīdzību tiem, kas mani taisās iznīcināt, jo nav, kas tiem ko noliedz.
14Tie ievelkas iekšā itin kā pa platu plīsumu mūrī, tie veļas pāri drupām un spiež mani nost.
15Vesels varmācīgu nolūku pārņemts pūlis ir vērsies pret mani, kā ar vētru ir aizpūsta mana godība, kā mākonis izgaist mans kādreizējais laimes pilnais stāvoklis!
16Tā nu tagad žēlabās par mani pašu noasiņo mana sirds un iztvīkst mana dvēsele, mans posta laiks mani tur savā gūstā.
17Pat nakti nemitas manas kaulu sāpes, un nemaz negrib rimties sāpes, kas mani grauž!
18Ar augstāku spēku ir izķēmots mans miesas ārējais apvalks—mana āda: tik cieši kā bruņas tā iežņaudz mani.
19Dievs iemetis mani dubļos un izskatā padarījis mani līdzīgu pīšļiem un putekļiem.
20Es Tevi piesaucu kā glābēju, ber Tu man neatbildi; es nostājos Tavā priekšā, bet Tu nepiegriez man vērības.
21Tu esi pārvērties un kļuvis man par ienaidnieku, kas nepazīst žēlastības; Tu mani apkaro ar savas rokas spēku.
22Tu mani cel augšup ar vētraina vēja spārniem, Tu ļauj man lidot un iet bojā vētras plosoņā.
23Jā, es labi zinu, —Tu ievedīsi mani nāvē, sapulcēšanās vietā, kas domāta kā beidzamā visām dzīvajām būtnēm!
24Bet patiešām, vai nemēdz izstiept roku pēc palīdzības, kad cilvēks apbērts un atrodas zem drupām vai slīkst? Un vai tad, kad ļaudīm uzbrūk nelaime, tie nesauc pēc palīdzības?
25Vai es pats netiku raudājis par tādu, kam bijušas sūras mūža dienas, vai mana dvēsele nebija norūpējusies par nabagiem un nomāktiem?
26Jā, es cerēju labu, bet atnāca ļaunais; un kad es ar ilgām gaidīju gaismu, tad manas acis apņēma tumsa.
27Manas iekšas gulkšķ un nemitas, jo mans nopūtu un ciešanu laiks pašreiz ir klāt.
28Es staigāju melns, bet ne no saules, es ceļos kājās draudzes vidū, lai kliegtu pēc palīdzības.
29Es tagad esmu kļuvis par brāli kaucējiem šakāļiem un tuvinieks neapmierinājuma pilnajiem strausiem.
30Mana āda ir kļuvusi melna un lobās nost, mani kauli deg drudzī.
31Un vairs tikai sēru dziesmai ir mana arpa, bet raudu dziesmām derīga mana stabule!“
Pašlaik izvēlēts:
:
Izceltais
Dalīties
Kopēt
Vai vēlies, lai tevis izceltie teksti tiktu saglabāti visās tavās ierīcēs? Reģistrējieties vai pierakstieties
Latvian Bible © Latvian Bible Society, 1965.