ĪJABA 32
32
1Kad nu šie trīs vīri mitējās atbildēt ījabam jautājumā par to, ka viņš pats atzina sevi par taisnu,
2Tad iedegās Ēlihus, Barachēla dēla no Būzas, dusmas pret Ijabu, jo viņš pats bija no ievērojamās Rāma cilts. Viņa dusmu iemesls bija tas, ka ījabs bija apgalvojis sevi Dieva priekšā taisnu esam, ja—pat taisnīgāku par Dievu;
3Un arī pret ījaba trim draugiem viņš savai dusmu kvēlei bija ļāvis vaļu, tāpēc ka tie nebija atraduši pareizo atbildi, lai ījabu pierādītu par vainīgu un tomēr viņu par tādu bija atzinuši.
4Ēlihus tomēr ar savu pretiebildumu ījabam bija nogaidījis, jo visi agrākie runātāji bija mūža gados vecāki nekā viņš.
5Taču, kad Ēlihus redzēja, ka šo triju vīru mutēs nebija vairs nekādu pretiebildumu, tad viņš iekaisa savās dusmās.
6Un Ēlihus, Barachēla dēls no Būzas, palūdza atļauju runāt un sacīja: „Es esmu gados jauns, bet jūs esat sirmgalvji, tāpēc es sevi sadugu un baidījos jūs ietekmēt ar savām atziņām.
7Es domāju: Lai runā lielie mūža gadi, jo tie, kam ir liels vecums, ir gudrības zinātāji!
8Bet īstenībā tas ir tikai Gars cilvēkā, tā ir tikai Visuvarenā elpa, kas viņiem piešķip atziņas un ieskatus.
9Ne vienmēr tie, kam daudz gadu, ir apveltīti ar gudrību, ne jau vecie vien zina, kas ir tiesa un taisnība.
10Tādēļ es nospriedu: Veltījiet man uzmanību, jo arī es gribu ar jums dalīties savām zināšanām.
11Redziet, es nogaidīju, kamēr jūs runājāt, es centos sakļausit jūsu runās sapratīgu domu gaitu, kamēr jūs atradīsit savam nolūkam piemērotus vārdus,
12Es tiešām uzmanīgi piegriezu jums visu savu vērību, bet redziet, —neviens neapgāza ījabu, neviens savās runās nedeva viņam īsto atbildi.
13Tādēļ jums nav jāsaka: Mēs atradām viņā īstu gudrību. Vienīgi Dievs viņu var pārliecināt, bet ne cilvēks!
14Pret mani viņš savus pierādījumu pamatus nav vērsis, un es neuzstāšos pret viņu ar jūsu izteicieniem.
15Apmulsuši viņi stāv klusu, viņi neatbild nekā, viņiem pietrūcis vārdu!
16Vai lai es vēl gaidu, tāpēc ka viņi vairs nerunā, ka viņi ir apstājušies un neatbild nekā?
17Nē, arī es gribu piebilst savu daļu atbildot; ari es gribu parādīt savas zināšanas,
18Jo es sajūtu sevī vārdu pārpilnību, gars manā iekšējā pasaulē žņaudz mani un mudina mani runāt.
19Redzi, manas krūtis ir kā jauns vīns, kas vēl nav ticis atvērts: tās draud pārplīst kā jauni ādas trauki.
20Runāt man gribas, lai sev gūtu atveldzi, es atvēršu savas lūpas un atbildēšu.
21Es neuzlūkošu cilvēka vaigu, es nenostāšos nevienā pusē, un es nerunāšu nevienam pa prātam,
22Jo es jau nemaz neprotu ar savām runām izpatikt un glaimot, lai mans Radītājs par mazu bridi mani neaizrautu projām no šejienes.“
Pašlaik izvēlēts:
ĪJABA 32: LTV1965
Izceltais
Dalīties
Kopēt
Vai vēlies, lai tevis izceltie teksti tiktu saglabāti visās tavās ierīcēs? Reģistrējieties vai pierakstieties
Latvian Bible © Latvian Bible Society, 1965.
ĪJABA 32
32
1Kad nu šie trīs vīri mitējās atbildēt ījabam jautājumā par to, ka viņš pats atzina sevi par taisnu,
2Tad iedegās Ēlihus, Barachēla dēla no Būzas, dusmas pret Ijabu, jo viņš pats bija no ievērojamās Rāma cilts. Viņa dusmu iemesls bija tas, ka ījabs bija apgalvojis sevi Dieva priekšā taisnu esam, ja—pat taisnīgāku par Dievu;
3Un arī pret ījaba trim draugiem viņš savai dusmu kvēlei bija ļāvis vaļu, tāpēc ka tie nebija atraduši pareizo atbildi, lai ījabu pierādītu par vainīgu un tomēr viņu par tādu bija atzinuši.
4Ēlihus tomēr ar savu pretiebildumu ījabam bija nogaidījis, jo visi agrākie runātāji bija mūža gados vecāki nekā viņš.
5Taču, kad Ēlihus redzēja, ka šo triju vīru mutēs nebija vairs nekādu pretiebildumu, tad viņš iekaisa savās dusmās.
6Un Ēlihus, Barachēla dēls no Būzas, palūdza atļauju runāt un sacīja: „Es esmu gados jauns, bet jūs esat sirmgalvji, tāpēc es sevi sadugu un baidījos jūs ietekmēt ar savām atziņām.
7Es domāju: Lai runā lielie mūža gadi, jo tie, kam ir liels vecums, ir gudrības zinātāji!
8Bet īstenībā tas ir tikai Gars cilvēkā, tā ir tikai Visuvarenā elpa, kas viņiem piešķip atziņas un ieskatus.
9Ne vienmēr tie, kam daudz gadu, ir apveltīti ar gudrību, ne jau vecie vien zina, kas ir tiesa un taisnība.
10Tādēļ es nospriedu: Veltījiet man uzmanību, jo arī es gribu ar jums dalīties savām zināšanām.
11Redziet, es nogaidīju, kamēr jūs runājāt, es centos sakļausit jūsu runās sapratīgu domu gaitu, kamēr jūs atradīsit savam nolūkam piemērotus vārdus,
12Es tiešām uzmanīgi piegriezu jums visu savu vērību, bet redziet, —neviens neapgāza ījabu, neviens savās runās nedeva viņam īsto atbildi.
13Tādēļ jums nav jāsaka: Mēs atradām viņā īstu gudrību. Vienīgi Dievs viņu var pārliecināt, bet ne cilvēks!
14Pret mani viņš savus pierādījumu pamatus nav vērsis, un es neuzstāšos pret viņu ar jūsu izteicieniem.
15Apmulsuši viņi stāv klusu, viņi neatbild nekā, viņiem pietrūcis vārdu!
16Vai lai es vēl gaidu, tāpēc ka viņi vairs nerunā, ka viņi ir apstājušies un neatbild nekā?
17Nē, arī es gribu piebilst savu daļu atbildot; ari es gribu parādīt savas zināšanas,
18Jo es sajūtu sevī vārdu pārpilnību, gars manā iekšējā pasaulē žņaudz mani un mudina mani runāt.
19Redzi, manas krūtis ir kā jauns vīns, kas vēl nav ticis atvērts: tās draud pārplīst kā jauni ādas trauki.
20Runāt man gribas, lai sev gūtu atveldzi, es atvēršu savas lūpas un atbildēšu.
21Es neuzlūkošu cilvēka vaigu, es nenostāšos nevienā pusē, un es nerunāšu nevienam pa prātam,
22Jo es jau nemaz neprotu ar savām runām izpatikt un glaimot, lai mans Radītājs par mazu bridi mani neaizrautu projām no šejienes.“
Pašlaik izvēlēts:
:
Izceltais
Dalīties
Kopēt
Vai vēlies, lai tevis izceltie teksti tiktu saglabāti visās tavās ierīcēs? Reģistrējieties vai pierakstieties
Latvian Bible © Latvian Bible Society, 1965.