LŪKAS EVAŅG̒ELIJS 12
12
1Un kad daudz tūkstošu ļaužu sapulcējās, tā ka cits citu tikko nesamina, tad Jēzus iesāka sacīt saviem mācekļiem: „Sargaities no farizēju rauga, tas ir no viņu liekulības.
2Bet nekas nav apslēpts, kas netiks atklāts, un nekas nav nezināms, kas nenāks gaismā.
3Tāpēc visu, ko jūs esat teikuši tumsā, to dzirdēs gaismā, un, ko jūs ausī esat čukstējuši istabā, to sludinās no jumtiem.
4Jums, saviem draugiem, es saku: Nebīstieties no tiem, kas nonāvē miesu un pēc tam vairs nespēj neko darīt.
5Es jums teikšu, no kā jums būs bīties: Bīstieties no tā, kam ir vara nonāvēt un pēc tam iemest ellē. Tiešām, es saku: To bīstieties.
6Vai piecus zvirbuļus nepārdod par divām artavām? Un neviens no tiem nav aizmirsts Dieva priekšā.
7Tāpat arī jums visi galvas mati ir skaitīti. Nebīstieties, jūs esat vairāk vērti nekā daudz zvirbuļu.
8Bet es jums saku: Katru, kas mani apliecinās cilvēku priekšā, to arī Cilvēka Dēls apliecinās Dieva eņģeļu priekšā;
9Bet kas mani aizliegs cilvēku priekšā, tas taps aizliegts Dieva eņģeļu priekšā.
10Un katram, kas teiks ko pret Cilvēka Dēlu, tam to piedos. Bet tam, kas zaimos Svēto Garu, to nepiedos.
11Kad tie nu jūs vedīs savās sinagogās valdības iestāžu un valdinieku priekšā, nerūpējieties par to, kā jūs sevi aizstāvēsit jeb ko teiksit,
12Jo Svētais Gars jūs mācīs tai brīdī, ko jums būs runāt.“
13Tad kāds no ļaužu pulka sacīja viņam: „Mācītāj, saki manam brālim, lai viņš dalās ar mani mantojumā.“
14Bet viņš tam atbildēja: „Cilvēks, kas mani iecēlis jums par tiesnesi vai mantas dalītāju?“
15Un viņš tiem sacīja: „Uzmanait un sargaities no mantkārības, jo neviens nedzīvo no tam, ka viņam ir daudz mantas.“
16Un viņš stāstīja tiem līdzību, sacīdams: „Kādam bagātniekam viņa lauki bija nesuši papilnam augļu.
17Un viņš sāka pie sevis spriest: Ko es darīšu, jo man nav, kur savus augļus likt.
18Un viņš turpināja: To es darīšu: es noplēsīšu savus šķūņus un uzcelšu lielākus un tur savākšu visu labību un mantu
19Un sacīšu savai dvēselei: dvēsele, tev ir lieli krājumi uz ilgiem gadiem, atpūties, ēd, dzer un līksmojies.
20Bet Dievs uz viņu sacīja: Tu, bezprātīgais, šinī naktī no tevis atprasīs tavu dvēseli. Kam tad piederēs tas, ko tu esi sakrājis?
21Tā iet tam, kas sev mantas krāj un nav bagāts Dievā.“
22Ūn viņš sacīja saviem mācekļiem: „Tāpēc es jums saku: Nezūdaities savas dzīvības pēc, ko ēdīsit, ne arī savas miesas pēc, ar ko ģērbsities.
23Jo dzīvība ir labāka nekā barība, un miesa labāka nekā apģērbs.
24Ņemiet vērā kraukļus, kas nedz sēj, nedz pļauj, kam nav ne šķūņa, ne klēts, bet Dievs viņus uztur. Cik daudz vairāk jūs esat vērti nekā putni.
25Kujrš jūsu starpā ar visu savu zūdīšanos var savam mūžam pielikt kaut vienu olekti?
26Ja nu jūs pat vismazākās lietas nespējat, ko jūs zūdāties pārējo lietu pēc?
27Ņemiet vērā lilijas, kas ne vērpj, ne auž. Bet es jums saku: pat Salamans visā savā greznumā nav bijis tā apģērbts kā viena no tām.
28Bet ja jau zāli laukā, kas šodien aug, bet rīt tiek krāsnī mesta, Dievs tik skaisti apģērbj, cik vairāk jūs, jūs mazticīgie!
29Tāpēc neraizējieties ari jūs par to, ko ēdīsit un ko dzersit, un neuztraucieties,
30Jo visu to meklē pasaules tautas. Jūsu Tēvs jau zina, ka jums viss tas vajadzīgs.
31Dzenieties vairāk pēc Dieva valstības, tad jums šīs lietas tiks piemestas.
32Nebīsties, tu mazais ganāmais pulciņ, jo jūsu Tēvs ir nolēmis jums piešķirt valstību!
33Pārdodiet savu īpašumu un izdalait to nabagiem, gādājiet sev naudas makus, kas nepaliek veci, neizsīkstošu mantu debesīs, kur zaglis nevar piekļūt un ko kodes nevar maitāt.
34Jo, kur jūsu manta, tur būs arī jūsu sirds.
35Lai jūsu gumi ir apjozti, un jūsu lāpas lai deg:
36Esiet līdzīgi ļaudīm, kas gaida savu kungu no kāzām pārnākam, lai tam tūdaļ varētu durvis atvērt, kad tas nāks un klauvēs.
37Svētīgi tie kalpi, kupus kungs pārnākot atrod nomodātiešām, es jums saku, ka viņš, apsējis priekšautu, tos apsēdinās, apstaigās visus un tiem kalpos.
38Un ja viņš nāktu nakts vidū vai pirmajos gaiļos un tos atrastu nomodā, svētīgi tie!
39Bet to zinait, ja nama kungs zinātu, kupā stundā nāks zaglis, viņš neļautu tam ielauzties savā namā.
40Tāpat arī jūs esiet gatavi, jo Cilvēka Dēls nāks tādā stundā, kad jūs to nedomājat.“
41Tad Pēteris viņam jautāja: „Kungs, vai tu šo līdzību stāsti mums, vai visiem?“
42Un tas Kungs teica. „Kas gan ir uzticamais un sapratīgais nama turētājs, ko kungs iecels pār savu saimi, lai tas laikā dotu piederīgo barību?
43Svētīgs tas kalps, kupu kungs atnācis atradis tā darām.
44Tiešām, es jums saku, viņš to iecels pār visu savu īpašumu!
45Bet ja kalps savā sirdi domās Mans kungs kavējas nākt, un sāks sist kalpus un kalpones, nodosies ēšanai un dzeršanai un piedzersies,
46Tad šī kalpa kungs nāks tādā dienā, kad tas to nesagaida, un stundā, kupu tas nezina: viņš viņu šķels pušu un dos viņam viņa algu līdz ar neticīgiem.
47Šāds kalps, kas, zinādams sava kunga gribu, nebūs sagatavojies vai darījis pēc viņa prāta, dabūs daudz sitienu.
48Bet kas nezinādams būs darījis to, ar ko viņš pelnījis sitienus, dabūs maz. Jo no katra, kam daudz dots, daudz prasīs, un, kam daudz uzticēts, no tā jo vairāk atprasīs.
49Uguni esmu nācis mest uz zemi un kā es vēlētos, kaut tā jau degtu!
50Bet man jātop kristītam ar vienu kristību, un kā man ir bail, kamēr tā būs pabeigta.
51Vai jums šķiet, ka es esmu nācis mieru nest virs zemes? Nebūt ne! es jums saku, bet šķelšanos!
52Jo no šā laika pieci vienā namā sašķelsies: trīs pret diviem, un divi pret trim,
53Tēvs pret dēlu, un dēls pret tēvu, māte pret meitu, un meita pret māti, vīra māte pret vedeklu, un vedekla pret vīra māti!“
54Un uz ļaudīm viņš sacīja: „Kad jūs rietumos redzat paceļamies mākoni, jūs tūliņ sakāt: Būs lietus—un tā arī notiek;
55Un kad no dienvidiem pūš vējš, jūs sakāt: Būs karstums—un tā notiek.
56Liekuļi, par zemes un debess izskatu jūs protat spriest, kāpēc jūs neprotat spriest par šo laikmetu?
57Un kāpēc jūs paši no sevis neizšķirat, kas ir taisnība?
58Jo, ja tu ar savu pretinieku ej pie priekšnieka, centies ar viņu vēl cēlā izlīgt, lai viņš tevi nevestu pie soģa, un soģis tevi nenodod uzraugam, un uzraugs tevi neiemet cietumā.
59Es tev saku, no turienes tu neiziesi, kamēr nebūsi nomaksājis pēdējo artavu.“
Pašlaik izvēlēts:
LŪKAS EVAŅG̒ELIJS 12: LTV1965
Izceltais
Dalīties
Kopēt
Vai vēlies, lai tevis izceltie teksti tiktu saglabāti visās tavās ierīcēs? Reģistrējieties vai pierakstieties
Latvian Bible © Latvian Bible Society, 1965.
LŪKAS EVAŅG̒ELIJS 12
12
1Un kad daudz tūkstošu ļaužu sapulcējās, tā ka cits citu tikko nesamina, tad Jēzus iesāka sacīt saviem mācekļiem: „Sargaities no farizēju rauga, tas ir no viņu liekulības.
2Bet nekas nav apslēpts, kas netiks atklāts, un nekas nav nezināms, kas nenāks gaismā.
3Tāpēc visu, ko jūs esat teikuši tumsā, to dzirdēs gaismā, un, ko jūs ausī esat čukstējuši istabā, to sludinās no jumtiem.
4Jums, saviem draugiem, es saku: Nebīstieties no tiem, kas nonāvē miesu un pēc tam vairs nespēj neko darīt.
5Es jums teikšu, no kā jums būs bīties: Bīstieties no tā, kam ir vara nonāvēt un pēc tam iemest ellē. Tiešām, es saku: To bīstieties.
6Vai piecus zvirbuļus nepārdod par divām artavām? Un neviens no tiem nav aizmirsts Dieva priekšā.
7Tāpat arī jums visi galvas mati ir skaitīti. Nebīstieties, jūs esat vairāk vērti nekā daudz zvirbuļu.
8Bet es jums saku: Katru, kas mani apliecinās cilvēku priekšā, to arī Cilvēka Dēls apliecinās Dieva eņģeļu priekšā;
9Bet kas mani aizliegs cilvēku priekšā, tas taps aizliegts Dieva eņģeļu priekšā.
10Un katram, kas teiks ko pret Cilvēka Dēlu, tam to piedos. Bet tam, kas zaimos Svēto Garu, to nepiedos.
11Kad tie nu jūs vedīs savās sinagogās valdības iestāžu un valdinieku priekšā, nerūpējieties par to, kā jūs sevi aizstāvēsit jeb ko teiksit,
12Jo Svētais Gars jūs mācīs tai brīdī, ko jums būs runāt.“
13Tad kāds no ļaužu pulka sacīja viņam: „Mācītāj, saki manam brālim, lai viņš dalās ar mani mantojumā.“
14Bet viņš tam atbildēja: „Cilvēks, kas mani iecēlis jums par tiesnesi vai mantas dalītāju?“
15Un viņš tiem sacīja: „Uzmanait un sargaities no mantkārības, jo neviens nedzīvo no tam, ka viņam ir daudz mantas.“
16Un viņš stāstīja tiem līdzību, sacīdams: „Kādam bagātniekam viņa lauki bija nesuši papilnam augļu.
17Un viņš sāka pie sevis spriest: Ko es darīšu, jo man nav, kur savus augļus likt.
18Un viņš turpināja: To es darīšu: es noplēsīšu savus šķūņus un uzcelšu lielākus un tur savākšu visu labību un mantu
19Un sacīšu savai dvēselei: dvēsele, tev ir lieli krājumi uz ilgiem gadiem, atpūties, ēd, dzer un līksmojies.
20Bet Dievs uz viņu sacīja: Tu, bezprātīgais, šinī naktī no tevis atprasīs tavu dvēseli. Kam tad piederēs tas, ko tu esi sakrājis?
21Tā iet tam, kas sev mantas krāj un nav bagāts Dievā.“
22Ūn viņš sacīja saviem mācekļiem: „Tāpēc es jums saku: Nezūdaities savas dzīvības pēc, ko ēdīsit, ne arī savas miesas pēc, ar ko ģērbsities.
23Jo dzīvība ir labāka nekā barība, un miesa labāka nekā apģērbs.
24Ņemiet vērā kraukļus, kas nedz sēj, nedz pļauj, kam nav ne šķūņa, ne klēts, bet Dievs viņus uztur. Cik daudz vairāk jūs esat vērti nekā putni.
25Kujrš jūsu starpā ar visu savu zūdīšanos var savam mūžam pielikt kaut vienu olekti?
26Ja nu jūs pat vismazākās lietas nespējat, ko jūs zūdāties pārējo lietu pēc?
27Ņemiet vērā lilijas, kas ne vērpj, ne auž. Bet es jums saku: pat Salamans visā savā greznumā nav bijis tā apģērbts kā viena no tām.
28Bet ja jau zāli laukā, kas šodien aug, bet rīt tiek krāsnī mesta, Dievs tik skaisti apģērbj, cik vairāk jūs, jūs mazticīgie!
29Tāpēc neraizējieties ari jūs par to, ko ēdīsit un ko dzersit, un neuztraucieties,
30Jo visu to meklē pasaules tautas. Jūsu Tēvs jau zina, ka jums viss tas vajadzīgs.
31Dzenieties vairāk pēc Dieva valstības, tad jums šīs lietas tiks piemestas.
32Nebīsties, tu mazais ganāmais pulciņ, jo jūsu Tēvs ir nolēmis jums piešķirt valstību!
33Pārdodiet savu īpašumu un izdalait to nabagiem, gādājiet sev naudas makus, kas nepaliek veci, neizsīkstošu mantu debesīs, kur zaglis nevar piekļūt un ko kodes nevar maitāt.
34Jo, kur jūsu manta, tur būs arī jūsu sirds.
35Lai jūsu gumi ir apjozti, un jūsu lāpas lai deg:
36Esiet līdzīgi ļaudīm, kas gaida savu kungu no kāzām pārnākam, lai tam tūdaļ varētu durvis atvērt, kad tas nāks un klauvēs.
37Svētīgi tie kalpi, kupus kungs pārnākot atrod nomodātiešām, es jums saku, ka viņš, apsējis priekšautu, tos apsēdinās, apstaigās visus un tiem kalpos.
38Un ja viņš nāktu nakts vidū vai pirmajos gaiļos un tos atrastu nomodā, svētīgi tie!
39Bet to zinait, ja nama kungs zinātu, kupā stundā nāks zaglis, viņš neļautu tam ielauzties savā namā.
40Tāpat arī jūs esiet gatavi, jo Cilvēka Dēls nāks tādā stundā, kad jūs to nedomājat.“
41Tad Pēteris viņam jautāja: „Kungs, vai tu šo līdzību stāsti mums, vai visiem?“
42Un tas Kungs teica. „Kas gan ir uzticamais un sapratīgais nama turētājs, ko kungs iecels pār savu saimi, lai tas laikā dotu piederīgo barību?
43Svētīgs tas kalps, kupu kungs atnācis atradis tā darām.
44Tiešām, es jums saku, viņš to iecels pār visu savu īpašumu!
45Bet ja kalps savā sirdi domās Mans kungs kavējas nākt, un sāks sist kalpus un kalpones, nodosies ēšanai un dzeršanai un piedzersies,
46Tad šī kalpa kungs nāks tādā dienā, kad tas to nesagaida, un stundā, kupu tas nezina: viņš viņu šķels pušu un dos viņam viņa algu līdz ar neticīgiem.
47Šāds kalps, kas, zinādams sava kunga gribu, nebūs sagatavojies vai darījis pēc viņa prāta, dabūs daudz sitienu.
48Bet kas nezinādams būs darījis to, ar ko viņš pelnījis sitienus, dabūs maz. Jo no katra, kam daudz dots, daudz prasīs, un, kam daudz uzticēts, no tā jo vairāk atprasīs.
49Uguni esmu nācis mest uz zemi un kā es vēlētos, kaut tā jau degtu!
50Bet man jātop kristītam ar vienu kristību, un kā man ir bail, kamēr tā būs pabeigta.
51Vai jums šķiet, ka es esmu nācis mieru nest virs zemes? Nebūt ne! es jums saku, bet šķelšanos!
52Jo no šā laika pieci vienā namā sašķelsies: trīs pret diviem, un divi pret trim,
53Tēvs pret dēlu, un dēls pret tēvu, māte pret meitu, un meita pret māti, vīra māte pret vedeklu, un vedekla pret vīra māti!“
54Un uz ļaudīm viņš sacīja: „Kad jūs rietumos redzat paceļamies mākoni, jūs tūliņ sakāt: Būs lietus—un tā arī notiek;
55Un kad no dienvidiem pūš vējš, jūs sakāt: Būs karstums—un tā notiek.
56Liekuļi, par zemes un debess izskatu jūs protat spriest, kāpēc jūs neprotat spriest par šo laikmetu?
57Un kāpēc jūs paši no sevis neizšķirat, kas ir taisnība?
58Jo, ja tu ar savu pretinieku ej pie priekšnieka, centies ar viņu vēl cēlā izlīgt, lai viņš tevi nevestu pie soģa, un soģis tevi nenodod uzraugam, un uzraugs tevi neiemet cietumā.
59Es tev saku, no turienes tu neiziesi, kamēr nebūsi nomaksājis pēdējo artavu.“
Pašlaik izvēlēts:
:
Izceltais
Dalīties
Kopēt
Vai vēlies, lai tevis izceltie teksti tiktu saglabāti visās tavās ierīcēs? Reģistrējieties vai pierakstieties
Latvian Bible © Latvian Bible Society, 1965.