LŪKAS EVAŅG̒ELIJS 20
20
1Un notika kādā dienā, kad viņš dievnamā mācīja ļaudis, sludināja evaņģēliju, viņam piestājās augstie priestejri un rakstu mācītāji kopā ar vecajiem
2Un jautāja viņam: „Saki mums, ar kādām tiesībām tu to dari, jeb kas tevi uz to pilnvarojis?“
3Bet viņš tiem atteica: „Arī es jums vienu vārdu vaicāšu:
4Sakait man, —Jāņa kristība vai tā bija no debesim, vai no cilvēkiem?“
5Bet tie savā starpā sāka spriest: „Ja mēs teiksim: no debesim, viņš sācis: kāpēc tad jūs viņam neticējāt?
6Bet ja mēs teiksim: no cilvēkiem, visa tauta metis uz mums akmeņus, jo viņa ir pārliecināta, ka Jānis ir pravietis.“
7Un tie atbildēja: „Mēs nezinām, no kurienes.“
8Tad Jēzus viņiem sacija: „Tad ari es jums nesaku, kā pilnvarā es šis lietas daru.“
9Bet ļaudim viņš sāka stāstit šādu lidzibu: „Kāds cilvēks stādi ja viņa dārzu un izdeva to dārzniekiem, bet pats uz ilgāku laiku aizgāja dzivot uz citurieni.
10Kad bija pienācis laiks, viņš pie dārzniekiem sūtija savu kalpu, lai viņi tam dotu no vina dārza augļiem. Bet tie to sita un aizsūtīja tukšām rokām atpakaļ.
11Tad viņš nosūtīja otru kalpu, bet ari šo viņi sita, apsmēja un sūtija atpakaļ tukšā.
12Vēl trešo viņš sūtija. Bet ari šo tie sasita līdz asinīm un izmeta ārā.
13Tad vina dārza īpašnieks sacija: Ko man darīt? es sūtīšu savu miļo dēlu, varbūt tie viņu bīsies.
14Bet dārznieki, to ieraudzījuši, sprieda savā starpā: Šis ir tas mantinieks. Nokausim to, lai viņa mantojums nāk mūsu rokās.
15Un viņi to izmeta ārā no vina dārza un nokāva. —Ko nu gan darīs viņiem vina dārza īpašnieks?
16Viņš nāks, nomaitās šos dārzniekus un vīna dārzu izdos citiem.“ Klausītāji sacīja: „To tik ne.“
17Bet viņš tos uzlūkoja un sacīja: „Kā tad ir rakstīts: Akmens, kupu namdari atmetuši, kļuvis par stūra akmeni.
18Ikviens, kas uz to kritīs, sašķīdis, bet uz ko tas kritis, to tas sadragās.“
19Bet rakstu mācītāji un augstie priesteri, kas saprata, ka viņš lidzibu bija zimējis uz viņiem, no tā briža centās pielikt rokas pie viņa. Bet tiem bija bailes no tautas.
20Tad tie glūnēja uz viņu un sūtija izlūkus, kam vajadzēja izlikties nevainīgiem, lai tie viņu pieķertu kādā vārdā, un to varētu nodot valdībai un zemes soģa varai.
21Tie griezās pie viņa ar šādu jautājumu: „Mācitāj, mēs zinām, ka tu runā un māci pareizi un negribi iztapt cilvēkiem, bet pēc patiesības māci Dieva ceļu.
22Saki, vai mums ir brīv ķeizaram nodevas dot, jeb ne?“
23Bet viņš noprata viņu viltību un sacija tiem:
24„Parādait man vienu denāriju! Kā attēls un uzraksts tam ir?“ Viņi atbildēja: „Ķeizara.“
25Tad viņš tiem sacija: „Tad nu dodiet ķeizaram, kas ķeizaram pieder, un Dievam, kas Dievam pieder!“
26Tā viņiem ņeizdevās to noķrte viņa vārdos tautas priekšā un, izbrīnī-jušies par viņa atbildi, tie apklusa.
27Bet pienāca vēl kādi no saduķējiem, kas noliedz augšāmcelšanos, un griezās pie viņa,
28Jautādami: „Mācītāj, Mozus mums devis priekšrakstu: Ja kam nomirst brālis, atstādams sievu, un viņam nav bērnu, tam jāapprec brāļa sieva, lai radītu savam brālim pēcnācējus.
29Bija septiņi brāļi. Pirmais apprecējās, bet nomira bez bērniem,
30Tad viņa sievu apprecēja otrs.
31Un pēc tam trešais, tāpat visi līdz septītam, un tie visi mira, neatstā-dami bērnu.
32Beidzot nomira ari sieva.
33Kā sieva nu viņa būs pie augšāmcelšanās, kad viņa ir bijusi par sievu visiem septiņiem?“
34Jēzus viņiem atbildēja: „Šini dzīvē ļaudis precē un tiek precēti,
35Bet kas tiks atrasti par cienīgiem ieiet viņā dzīvē un uzcelties no nāves, ne tie precēs, ne tiks precēti.
36Un ari mirt tie vairs nevar, jo viņi ir līdzīgi eņģeļiem un ir Dieva bērni, būdami augšāmcelšanās bērni.
37Bet ka mirušie celsies augšām, uz to arī Mozus aizrādījis stāstā par ērkšķu krūmu, kur viņš Dievu sauc par Ābrahāma, īzāka un Jēkaba Dievu.
38Tā tad Dievs nav mirušo, bet dzīvo Dievs, 10 viņa priekšā visi ir dzīvi.“
39Tad kādi no rakstu mācītājiem sacīja: „Tu labi esi atbildējis, mācītāj!“
40Un viņi vairs neko neuzdrošinājās viņam jautāt.
41Bet viņš tiem teica: „Kā var sacīt, Kristus esot Dāvida dēls?
42Jo Dāvids pats saka psalmu grāmatā: Tas Kungs sacīja uz manu kungu: sēdies pie manas labās rokas,
43Tiekams es tavus ienaidniekus lieku par pameslu tavām kājām.
44Tā tad Dāvids viņu sauc par kungu; kā tad viņš var būt viņa dēls?“
45Un visiem ļaudīm dzirdot, viņš sacīja saviem mācekļiem:
46„Sargaities no rakstu mācītājiem, jo tie mīl apkārt staigāt garos svārkos un saņemt sveicienus tirgus laukumos, un viņiem patīk ieņemt goda vietas sinagogās un viesībās.
47Viņi apēd atraitņu namus, uz ārieni plātīdamies ar savām garajām lūgšanām. Viņi dabūs daudz smagāku sodu!“
Pašlaik izvēlēts:
LŪKAS EVAŅG̒ELIJS 20: LTV1965
Izceltais
Dalīties
Kopēt
Vai vēlies, lai tevis izceltie teksti tiktu saglabāti visās tavās ierīcēs? Reģistrējieties vai pierakstieties
Latvian Bible © Latvian Bible Society, 1965.
LŪKAS EVAŅG̒ELIJS 20
20
1Un notika kādā dienā, kad viņš dievnamā mācīja ļaudis, sludināja evaņģēliju, viņam piestājās augstie priestejri un rakstu mācītāji kopā ar vecajiem
2Un jautāja viņam: „Saki mums, ar kādām tiesībām tu to dari, jeb kas tevi uz to pilnvarojis?“
3Bet viņš tiem atteica: „Arī es jums vienu vārdu vaicāšu:
4Sakait man, —Jāņa kristība vai tā bija no debesim, vai no cilvēkiem?“
5Bet tie savā starpā sāka spriest: „Ja mēs teiksim: no debesim, viņš sācis: kāpēc tad jūs viņam neticējāt?
6Bet ja mēs teiksim: no cilvēkiem, visa tauta metis uz mums akmeņus, jo viņa ir pārliecināta, ka Jānis ir pravietis.“
7Un tie atbildēja: „Mēs nezinām, no kurienes.“
8Tad Jēzus viņiem sacija: „Tad ari es jums nesaku, kā pilnvarā es šis lietas daru.“
9Bet ļaudim viņš sāka stāstit šādu lidzibu: „Kāds cilvēks stādi ja viņa dārzu un izdeva to dārzniekiem, bet pats uz ilgāku laiku aizgāja dzivot uz citurieni.
10Kad bija pienācis laiks, viņš pie dārzniekiem sūtija savu kalpu, lai viņi tam dotu no vina dārza augļiem. Bet tie to sita un aizsūtīja tukšām rokām atpakaļ.
11Tad viņš nosūtīja otru kalpu, bet ari šo viņi sita, apsmēja un sūtija atpakaļ tukšā.
12Vēl trešo viņš sūtija. Bet ari šo tie sasita līdz asinīm un izmeta ārā.
13Tad vina dārza īpašnieks sacija: Ko man darīt? es sūtīšu savu miļo dēlu, varbūt tie viņu bīsies.
14Bet dārznieki, to ieraudzījuši, sprieda savā starpā: Šis ir tas mantinieks. Nokausim to, lai viņa mantojums nāk mūsu rokās.
15Un viņi to izmeta ārā no vina dārza un nokāva. —Ko nu gan darīs viņiem vina dārza īpašnieks?
16Viņš nāks, nomaitās šos dārzniekus un vīna dārzu izdos citiem.“ Klausītāji sacīja: „To tik ne.“
17Bet viņš tos uzlūkoja un sacīja: „Kā tad ir rakstīts: Akmens, kupu namdari atmetuši, kļuvis par stūra akmeni.
18Ikviens, kas uz to kritīs, sašķīdis, bet uz ko tas kritis, to tas sadragās.“
19Bet rakstu mācītāji un augstie priesteri, kas saprata, ka viņš lidzibu bija zimējis uz viņiem, no tā briža centās pielikt rokas pie viņa. Bet tiem bija bailes no tautas.
20Tad tie glūnēja uz viņu un sūtija izlūkus, kam vajadzēja izlikties nevainīgiem, lai tie viņu pieķertu kādā vārdā, un to varētu nodot valdībai un zemes soģa varai.
21Tie griezās pie viņa ar šādu jautājumu: „Mācitāj, mēs zinām, ka tu runā un māci pareizi un negribi iztapt cilvēkiem, bet pēc patiesības māci Dieva ceļu.
22Saki, vai mums ir brīv ķeizaram nodevas dot, jeb ne?“
23Bet viņš noprata viņu viltību un sacija tiem:
24„Parādait man vienu denāriju! Kā attēls un uzraksts tam ir?“ Viņi atbildēja: „Ķeizara.“
25Tad viņš tiem sacija: „Tad nu dodiet ķeizaram, kas ķeizaram pieder, un Dievam, kas Dievam pieder!“
26Tā viņiem ņeizdevās to noķrte viņa vārdos tautas priekšā un, izbrīnī-jušies par viņa atbildi, tie apklusa.
27Bet pienāca vēl kādi no saduķējiem, kas noliedz augšāmcelšanos, un griezās pie viņa,
28Jautādami: „Mācītāj, Mozus mums devis priekšrakstu: Ja kam nomirst brālis, atstādams sievu, un viņam nav bērnu, tam jāapprec brāļa sieva, lai radītu savam brālim pēcnācējus.
29Bija septiņi brāļi. Pirmais apprecējās, bet nomira bez bērniem,
30Tad viņa sievu apprecēja otrs.
31Un pēc tam trešais, tāpat visi līdz septītam, un tie visi mira, neatstā-dami bērnu.
32Beidzot nomira ari sieva.
33Kā sieva nu viņa būs pie augšāmcelšanās, kad viņa ir bijusi par sievu visiem septiņiem?“
34Jēzus viņiem atbildēja: „Šini dzīvē ļaudis precē un tiek precēti,
35Bet kas tiks atrasti par cienīgiem ieiet viņā dzīvē un uzcelties no nāves, ne tie precēs, ne tiks precēti.
36Un ari mirt tie vairs nevar, jo viņi ir līdzīgi eņģeļiem un ir Dieva bērni, būdami augšāmcelšanās bērni.
37Bet ka mirušie celsies augšām, uz to arī Mozus aizrādījis stāstā par ērkšķu krūmu, kur viņš Dievu sauc par Ābrahāma, īzāka un Jēkaba Dievu.
38Tā tad Dievs nav mirušo, bet dzīvo Dievs, 10 viņa priekšā visi ir dzīvi.“
39Tad kādi no rakstu mācītājiem sacīja: „Tu labi esi atbildējis, mācītāj!“
40Un viņi vairs neko neuzdrošinājās viņam jautāt.
41Bet viņš tiem teica: „Kā var sacīt, Kristus esot Dāvida dēls?
42Jo Dāvids pats saka psalmu grāmatā: Tas Kungs sacīja uz manu kungu: sēdies pie manas labās rokas,
43Tiekams es tavus ienaidniekus lieku par pameslu tavām kājām.
44Tā tad Dāvids viņu sauc par kungu; kā tad viņš var būt viņa dēls?“
45Un visiem ļaudīm dzirdot, viņš sacīja saviem mācekļiem:
46„Sargaities no rakstu mācītājiem, jo tie mīl apkārt staigāt garos svārkos un saņemt sveicienus tirgus laukumos, un viņiem patīk ieņemt goda vietas sinagogās un viesībās.
47Viņi apēd atraitņu namus, uz ārieni plātīdamies ar savām garajām lūgšanām. Viņi dabūs daudz smagāku sodu!“
Pašlaik izvēlēts:
:
Izceltais
Dalīties
Kopēt
Vai vēlies, lai tevis izceltie teksti tiktu saglabāti visās tavās ierīcēs? Reģistrējieties vai pierakstieties
Latvian Bible © Latvian Bible Society, 1965.