2. Samuēla 12:19-25 - Salīdzināt visas versijas

Dalīties

Bet Dāvids redzēja, ka viņa galma ļaudis savā starpā klusi sačukstas; tad Dāvids nomanīja, ka bērns ir miris. Un Dāvids jautāja saviem galma ļaudīm: "Vai bērns ir nomiris?" Un tie viņam atbildēja: "Jā, viņš ir miris!" Tad Dāvids piecēlās no zemes, mazgājās un svaidījās, un pārmainīja savas drēbes, un iegāja Tā Kunga namā un pielūdza Viņu. Kad viņš bija atgriezies atpakaļ savā namā, tad viņš lika atnest ēdienu un ēda maizi. Tad viņa galma ļaudis viņam sacīja: "Cik nesaprotama ir tava izturēšanās! Kamēr bērns vēl bija dzīvs, tu gavēji un raudāji, un tagad, kad bērns ir nomiris, tad tu celies augšā un ēd maizi." Bet viņš sacīja: "Kamēr bērns vēl bija dzīvs, es gavēju un raudāju, jo es domāju: kas zina, varbūt Tas Kungs par mani apžēlojas un bērns paliek dzīvs. Un tagad, kad viņš ir miris, kādēļ man vairs gavēt? Vai tad man ir iespējams to atgriezt atkal pie dzīvības? Es gan noiešu pie viņa, bet viņš pie manis atpakaļ vairs neatnāks!" Un Dāvids nomierināja arī savu sievu Batsebu, iegāja pie viņas un gulēja ar viņu. Un viņa dzemdēja dēlu, un tas nosauca viņu vārdā Salamans, un Tas Kungs viņu mīlēja. Un viņš nodeva viņu pravieša Nātāna uzraudzībā un audzināšanā, un Nātāns nosauca viņu vārdā Jedīdjā , pēc Tā Kunga vārda.

Bet Dāvids novēroja, ka viņa galma ļaudis savā starpā klusi sačukstas; tad Dāvids nomanīja, ka bērns ir miris. Un Dāvids jautāja saviem galma ļaudīm: „Vai bērns ir nomiris?“ Un tie viņam atbildēja: „Jā, viņš ir miris!“ Tad Dāvids piecēlās no zemes, mazgājās un svaidījās un pārmainīja savas sēru drēbes. Tad viņš iegāja tā Kunga namā un pielūgdams noliecās ar savu vaigu pie zemes. Kad nu viņš bija atgriezies atpakaļ savā namā, tad viņš lika atnest ēdienu un ēda maizi. Tad viņa galma ļaudis viņam sacīja: „Cik nesaprotama ir tava izturē-šanās! Kamēr bērns vēl bija dzīvs, tu gavēji un raudāji, un tagad, kad bērns ir nomiris, tad tu celies augšā un ēd maizi.“ Bet viņš sacīja: „Kamēr bērns vēl bija dzīvs, es gavēju un raudāju, jo es domāju: Kas zinā, varbūt, ka tas Kungs par mani apžēlojas, un bērns paliek dzīvs? Un tagad, kad nu viņš ir miris, kādēļ man vairs gavēt? Vai tad man ir iespējams to atgriezt atkal pie dzīvības? Es gan noiešu pie viņa, bet viņš pie manis atpakaļ vairs neatnāks!“ Un Dāvids nomierināja ari savu sievu Batsebu, iegāja pie viņas un gulēja ar viņu kopā. Un viņa dzemdēja dēlu, un tas nosauca viņa vārdu Salamans, un tas Kungs viņu mīlēja. Un viņš nodeva viņu pravieša Nātāna uzraudzībā un audzināšanā, un Nātāns nosauca viņa vārdu Jedīd Jah tā Kunga dēļ.

Bet Dāvids redzēja, ka viņa kalpi klusiņām savā starpā runāja, un Dāvids manīja, ka bērns miris. Un Dāvids sacīja uz saviem kalpiem: “Vai bērns miris?” Un tie sacīja: “Miris.” Tad Dāvids cēlās no zemes un mazgājās, un svaidījās, un pārmainīja savas drēbes, un gāja Tā KUNGA namā un pielūdza. Pēc tam viņš nāca savā namā un pavēlēja, lai viņam ceļ priekšā maizi, un ēda. Tad viņa kalpi uz viņu sacīja: “Kas tas ir, ko tu dari? Kad bērns bija dzīvs, tad tu gavēji un raudāji, un, kad bērns ir miris, tad tu celies un ēd maizi?” Un viņš sacīja: “Kamēr bērns vēl bija dzīvs, es gavēju un raudāju, jo es domāju, kas var zināt, vai Tas KUNGS par mani neapžēlosies, ka bērns paliek dzīvs. Bet, kad tas nu miris, kāpēc man būs gavēt? Vai es to vēl varēšu atvest atpakaļ? Es gan iešu pie viņa, bet viņš pie manis atpakaļ neatgriezīsies.” Un Dāvids iepriecināja Batsebu, savu sievu, un iegāja pie tās, un gulēja pie tās. Un tā dzemdēja dēlu, un tas nosauca viņa vārdu: Salamans. Un Tas KUNGS to mīlēja. Un viņš deva pavēli caur pravieti Nātanu, un šis nosauca viņa vārdu Jedidja (t.i. Dieva mīlēts) Tā KUNGA dēļ.