Ījaba 1:6-22 - Salīdzināt visas versijas

Dalīties

Un notika, kādu dienu kad Dieva dēli nāca, lai nostātos Tā Kunga priekšā, tad arīdzan sātans atnāca viņu vidū. Un Tas Kungs sacīja sātanam: "No kurienes tad tu nākdams?" Un sātans Tam Kungam atbildēja un sacīja: "No ceļojuma un no klejojuma pa visu zemes virsu." Un Tas Kungs sacīja sātanam: "Vai tu esi ievērojis Manu kalpu Ījabu, ka nav virs zemes neviena tāda kā viņš? Šis vīrs ir sirdsskaidrs un taisns; viņš bīstas Dieva un vairās no ļauna." Tad sātans atbildēja Tam Kungam un sacīja: "Vai Ījabs Dievu velti un bez kāda apsvēruma bīstas? Un vai Tu pats arī neesi gan ap viņu, gan ap viņa namu, gan ap visu, kas tam pieder, uzcēlis aizsargžogu? Tu esi viņa roku pūliņu svētījis, un viņa ganāmpulki ir izpletušies pāri visai zemei. Bet izstiep Savu roku un pieskaries visam tam, kas viņam pieder, - tiešām atklāti viņš no Tevis atsacīsies." Tad Tas Kungs sacīja sātanam: "Labi, viss, kas tam pieder, lai ir tavā varā, tikai neizstiep savu roku pret viņu pašu." Un sātans aizgāja projām no Tā Kunga vaiga. Un notika, kādu dienu, kad viņa dēli un viņa meitas ēda un dzēra sava pirmdzimtā brāļa namā, tad kāds vēstnesis atsteidzās pie Ījaba un sacīja: "Patlaban vērši vilka tīrumā arklus, bet ēzeļu mātes atradās līdzās viņiem ganos. Pēkšņi lopiem uzbruka sabieši un tos paņēma, bet jaunos kalpus viņi nokāva ar zobena asmeni; es viens pats izglābos, lai tev to paziņotu." Un, kamēr tas vēl skaidroja, ieradās kāds cits un sacīja: "Dieva uguns krita no debesīm un sadedzināja gan sīklopus, gan arī jaunos ganu zēnus, tos pilnīgi aprīdama; es viens pats izglābos, lai tev to paziņotu." Un, kamēr šis vēl stāstīja, nāca kāds cits un sacīja: "Kaldeji izvirzījās trijos pulkos, un tie uzbruka kamieļiem un tos aizveda, bet kalpus tie nogalināja ar zobena asmeni. Es viens pats izglābos, lai tev to paziņotu." Kamēr tas vēl runāja, atnāca kāds cits un sacīja: "Tavi dēli un tavas meitas ēda un dzēra vīnu sava pirmdzimtā brāļa namā. Un redzi, liela vētra nāca no tuksneša un sagrāba namu aiz visiem tā četriem stūriem; tas sagruva uz jauniešiem, un tie bija pagalam. Es vienīgais izglābos, lai tev to paziņotu." Tad Ījabs piecēlās un saplēsa savu virsvalku, viņš noskuva kailu savu galvu, nometās zemē un noliecās uz sava vaiga pie zemes, un sacīja: "Kails es esmu nācis no savas mātes klēpja, un kails es atkal aiziešu. Tas Kungs bija devis, Tas Kungs ir ņēmis, Tā Kunga Vārds lai ir slavēts!" Pie visa tā Ījabs nekādu grēku neizdarīja un neizteica nekādu aplamību pret Dievu.

Kādu dienu notikās, kad patreiz Dieva dēli nāca, lai nostātos tā Kunga priekšā, tad arīdzan Sātans atnāca viņu vidū. Un tas Kungs sacīja Sātanam: „No kurienes tad tu nākdams?“ Un Sātans tam Kungam atbildēja un sacīja: „No ceļojuma un no klejojuma pa visu zemes virsu.“ Un tas Kungs sacīja Sātanam: „Vai tu esi ievērojis manu kalpu ījabu, ka nav virs zemes neviena tāda kā viņš? Šis vīrs ir svētbijīgs, sirdsskaidrs un taisns; viņš bīstas Dievu un vairās no ļauna.“ Tad Sātans atbildēja tam Kungam un sacīja: „Vai ījabs Dievu par velti un bez kāda apsvēruma bīstas? Un vai Tu pats arī neesi ir ap viņu, ir ap viņa namu, ir ap visu, kas tam pieder, uzcēlis aizsargu žogu? Tu esi viņa roku pūliņu svētījis, un viņa ganāmpulki ir izplētušies pāri visai zemei. Bet izstiep savu roku un pieskaries ar ļaunumu visam tam, kas viņam pieder, tiešām, saderam, ka viņš atklāti no Tevis atsacīsies.“ Tad tas Kungs sacīja Sātanam: „Labi, viss, kas tam pieder, lai ir tavā varā, tikai neizstiep savu roku pret viņu pašu.“ Un Sātans aizgāja projām no tā Kunga vaiga. Un notika kādreiz tai pašā dienā, kad viņa dēli un viņa meitas ēda un dzēra sava pirmdzimušā brāļa namā, Tad kāds vēstnesis atsteidzās pie ījaba un sacīja: „Patlaban vērši vilka tīrumā arklus, bet ēzeļu mātes atradās līdzās viņiem ganos. Pēkšņi lopiem uzbruka sabieši un tos paņēma, bet jaunos kalpus viņi nokāva ar zobena asmeni; es viens pats izglābos, lai tev to paziņotu.“ Un kamēr tas vēl skaidroja, ieradās kāds cits un sacīja: „Dieva uguns krita no debesīm un sadedzināja gan sīklopus, gan arī jaunos ganu zēnus, tos pilnīgi aprīdama; es viens pats izglābos, lai tev to paziņotu.“ Un kamēr šis vēl stāstīja, nāca kāds cits un sacīja: „Kaldeji izvirzījās trijos pulkos, un tie uzbruka kamieļiem un tos aizveda, bet kalpus tie nogalināja ar zobena asmeni. Es viens pats izglābos, lai tev to paziņotu.“ Kamēr tas vēl runāja, atnāca kāds cits un teica: „Tavi dēli un tavas meitas ēda un dzēra vīnu sava pirmdzimušā brāļa namā. Un redzi, liela vētra nāca no tuksneša un sagrāba namu aiz visiem tā četriem stūriem; tas sagruva uz jaunie-šiem, un tie bija pagalam. Es vienīgais izglābos, lai tev to ziņotu.“ Tad ījabs piecēlās un saplēsa savu virsvalku, viņš noskuva kailu savu galvu, nometās zemē un noliecās ar savu seju pie zemes Un sacīja: „Kails es esmu nācis no savas mātes klēpja, un kails es atkal aiziešu. Tas Kungs bija devis, tas Kungs ir ņēmis, tā Kunga vārds lai ir slavēts!“ Pie visa tā ījabs nekādu grēku neizdarīja un neizteica nekādu aplamību pret Dievu.

Un notika kādā dienā, kad Dieva dēli nāca stāties Tā KUNGA priekšā, tad arīdzan sātans atnāca viņu starpā. Un Tas KUNGS sacīja uz sātanu: “No kurienes tu nāc?” Un sātans Tam KUNGAM atbildēja un sacīja: “Esmu gājis apkārt pa pasauli un to esmu izstaigājis.” Un Tas KUNGS sacīja uz sātanu: “Vai tu neesi ņēmis vērā Manu kalpu Ījabu? Jo neviena tāda nav pasaulē kā viņš, sirdsskaidrs, taisns un dievbijīgs vīrs, un kas tā sargās no ļauna.” Tad sātans atbildēja Tam KUNGAM un sacīja: “Vai tad Ījabs velti Dievu bīstas? Vai Tu neesi nolicis ap viņu un viņa namu, un visu, kas tam pieder, visapkārt tā kā ar sētu? Viņa roku darbu Tu esi svētījis, un viņa lopi ir vairojušies zemē. Bet nu izstiep jel Savu roku un aizskar, kas tam pieder, tiešām viņš Tevi vaigā nolādēs.” Un Tas KUNGS sacīja uz sātanu: “Redzi, viss, kas tam pieder, lai ir tavā rokā, tikai pie viņa paša nepieliec savu roku.” Un sātans aizgāja no Tā KUNGA. Un notika, kad kādā dienā viņa dēli un meitas ēda un vīnu dzēra sava pirmdzimtā brāļa namā, tad vēstnesis atnāca pie Ījaba un sacīja: “Vērši ara un ēzeļu mātes pie tiem bija klāt ganos. Tad arābi ielauzās un tos paņēma, un kāva puišus ar zobena asmeni, un es viens pats tikai esmu izbēdzis, lai tev to pastāstītu.” Kamēr tas vēl runāja, cits atnāca un sacīja: “Dieva uguns krita no debesīm un sadedzināja avis un puišus un tos iznīcināja pavisam, un es viens pats tikai esmu izbēdzis, lai tev to pastāstītu.” Kamēr tas vēl runāja, cits atnāca un sacīja: “Kaldeji izvietojās trijos pulkos un uzbruka kamieļiem, un tos paņēma, un kāva puišus ar zobena asmeni, un es viens pats tikai esmu izbēdzis, lai tev to pastāstītu.” Kamēr tas vēl runāja, cits atnāca un sacīja: “Tavi dēli un tavas meitas ēda un dzēra vīnu sava pirmdzimtā brāļa namā. Un, redzi, briesmīga vētra nāca no tuksneša puses un aizņēma nama četrus stūrus, ka tas sagruva uz jaunekļiem, un tie nomira, un es viens pats tikai esmu izbēdzis, lai tev to pastāstītu.” Tad Ījabs cēlās un saplēsa savus svārkus, un apcirpa savu galvu, un metās pie zemes, un pielūdza, un sacīja: “Kails esmu nācis no savas mātes miesām un kails atkal aiziešu. Tas KUNGS ir devis, Tas KUNGS ir ņēmis, Tā KUNGA Vārds lai ir slavēts!” Visās šinīs lietās Ījabs neapgrēkojās un neturējās aplam pret Dievu.