Salamana Pamācības 16:1-33
Salamana Pamācības 16:1-33 1965. gada Bībeles izdevuma revidētais teksts (RT65)
Gan cilvēks apņemas kaut ko savā sirdī, bet no Tā Kunga nāk, kas mēlei jāsaka. Ikvienam cilvēkam viņa ceļi šķiet šķīsti, bet Tas Kungs sver cilvēka sirdi un garu. Uztici Tam Kungam savus darbus, tad tavi nodomi sekmēsies. Tas Kungs visu dara ar noteiktu nolūku, arī bezdievīgo Viņš taupa ļaunai dienai. Lepna sirds Tā Kunga acīs ir negantība, patiešām tas tiesa, tā nepaliks nesodīta. Ar labu un lēnu sirdi un uzticību noziegums tiek izlīdzināts, un ar Tā Kunga bijāšanu var izvairīties no ļaunuma. Ja kāda ceļi Tam Kungam labi patīk, tad Viņš liek izlīdzināties viņam arī ar viņa ienaidniekiem. Labāks ir mazumiņš, iegūts ar taisnību, nekā saņemt daudz ienākumu ar netaisnību. Cilvēka sirds izdomā sev savu ceļu, bet vienīgi Tas Kungs pašķir viņa gājumu. Dievišķs spriedums ir uz ķēniņa lūpām; tiesu spriezdama, viņa mute nemaldīsies. Pareizi svaru kausi un taisnīgs svars ir no paša Tā Kunga, un visi atsvari somā ir Viņa darinājumi. Ķēniņu apziņā netaisnību darīt ir negants noziegums: tikai ar taisnību jo stiprāks kļūst ķēniņu goda krēsls. Ķēniņiem patīk, ja viņiem dod taisnīgu padomu, un visu ķēniņu mīlēts ir tas, kas runā vaļsirdīgi. Ķēniņa niknums ir nāves vēstnesis, bet zinīgs vīrs šo niknumu izlīdzinās. Ja ķēniņa vaigs ir laipns, tad tā ir dzīvības zīme, un viņa žēlastība ir kā vēlīns lietus. Piesavinies īsteno gudrību un pieņemies tajā, jo tā ir labāka par zeltu, un būt apveltītam ar saprātu ir cildenāk nekā apzināties savā īpašumā sudrabu esam. Tiklo ceļš vairās no ļaunuma, un, kas savu ceļu ietur pareizi, iegūst dzīvību. Kam jākļūst pazudinātam, tas papriekš kļūst lepns, un augstprātība nāk priekš bojā ejas. Ir labāk būt pazemīgā prātā ar nabagiem nekā dalīties laupījumā ar augstprātīgiem. Kas kādu lietu gudri vada, tas atrod laimi, un svētīts ir tas, kas paļaujas uz To Kungu. Sapratīgu cilvēku daudzina kā zinīgu vīru, un mīlīgas runas un vārdi ir visai pamācoši. Gudrība ir dzīvības avots tam, kam tā ir, bet ģeķu pamācība ir ģeķība. Zinīga sirds māca savu muti un vairo uz savām lūpām atzīšanu. Laipnīgas runas ir kā medus kāres, tās nomierina dvēseli un atspirdzina kaulus kā zāles. Dažam cilvēkam kāds ceļš iesākumā visai patīk, bet beigu beigās tas viņu tomēr noved nāvē. Strādnieks nopūlas paša labā, jo viņa mute viņu spiež strādāt. Nikns un nesavaldīgs cilvēks ar savu rīcību rokas pēc nelaimes, un no katras viņa runas verd pretī liesmaina svelme. Aplams cilvēks izraisa asu vārdu maiņu un nesaskaņas, un aprunātājs sarīda draugus citu pret citu. Noziedzīgais gan vilina savu tuvāko, bet neizved viņu ne uz kādu labu ceļu. Kas met ar acīm, nedomā neko labu, kas lūpas kopā sakož, tas ir gatavs darīt ļaunu darbu. Sirmi mati ir goda vainags, kas iegūstams, ejot pa taisnu ceļu. Pacietīgais ir labāks nekā stiprais, un, kas ir kungs pats pār savu garu un sirdi, tas ir labāks par to, kas iekaro pilsētas. Meslus met klēpī, bet tie iekrīt tur tā, kā to grib Tas Kungs.
Salamana Pamācības 16:1-33 LATVIJAS BĪBELES BIEDRĪBA (LTV1965)
Gan cilvēks apņemas kaut ko savā sirdī, bet no tā Kunga nāk, kas mēlei jāsaka. Ikvienam cilvēkam viņa ceļi šķiet šķīsti, bet tas Kungs sver cilvēka sirdi un garu. Uztici tam Kungam savus darbus, tad tavi nodomi sekmēsies. Tas Kungs visu dara ar noteiktu nolūku; ari bezdievīgo Viņš taupa ļaunai dienai. Lepna sirds tā Kungs acīs ir negantība, un—tik tiešām tas tiesa—tā nepaliks nesodīta. Ar labu un lēnu sirdi un uzticību noziedzīgs nodalījums tiek izlīdzināts, un ar tā Kunga bijāšanu var izvairīties no ļaunuma. Ja kāda ceļi tam Kungam labi patīk, tad Viņš liek izlīdzināties viņam arī ar viņa ienaidniekiem. Labāks ir mazumiņš, iegūts ar taisnību, nekā saņemt daudz ienākumu ar netaisnību. Cilvēka sirds izdomā sev savu ceļu, bet vienīgi tas Kungs pašķir viņa gājumu. — Dieva padomi un nākotnes priekšnoteikšana izpaužas ar ķēniņa muti; viņa mute tādēļ arī nemaldās, tiesu spriezdama. Pareizi svaru kausi un taisnīgs svars ir no paša tā Kunga, un visi atsvari somā ir Viņa darinājumi. Ķēniņu apziņā netaisnības darīšana ir negants noziegums: tikai ar taisnību jo stiprāks kļūst ķēniņu goda krēsls. Ķēniņiem patīk, ja viņiem dod taisnīgu padomu, un visu ķēniņu mīlēts ir tas, kas runā vaļsirdīgi. Ķēniņa niknums ir nāves vēstnesis, bet zinīgs vīrs šo niknumu izlīdzinās. Ja ķēniņa vaigs ir laipns, tad tas ir dzīvības zīme, un viņa žēlastība ir kā vēlīns lietus. Piesavinies īsteno gudrību un pieņemies tajā, jo tā ir labāka par zeltu, un būt apveltītam ar saprātu ir cildenāki nekā apzināties savā īpašumā sudrabu esam. Tiklo ceļš vairās no ļaunuma, un kas savu ceļu ietur pareizi, iegūst dzīvību. — Kam jākļūst pazudinātam, tas papriekšu kļūst lepns, —un augstprātība nāk priekš bojā ejas. Ir labāk būt pazemīgā prātā ar nabagiem nekā dalīties laupījumā ar augstprātīgiem. Kas kādu lietu gudri vada, tas atrod laimi, un svētīts ir tas, kas paļaujas uz to Kungu. Sapratīgu cilvēku daudzina kā zinīgu vīru, un mīlīgas runas un vārdi ir visai pamācīgi. Gudrība ir dzīvības avots tam, kam tā ir, bet vientiesīgu nejēgu gara pamats ir un paliek neizpratne: viņi jau no dabas ir sodīti ar savu muļķīgumu. — Zinīga sirds māca savu muti un vairo uz savām lūpām atzīšanu. Laipnīgas runas ir kā medus kāres, tās nomierina dvēseli un atspir-dzina kaulus kā zāles. Dažam cilvēkam kāds ceļš iesā-kumā visai patīk, bet beigu beigās tas viņu tomēr noved nāvē. Dažs piedzīvo lielu nelaimi savas izsalkušās mutes dēļ; taču izsalkums spiež viņu strādāt un ceļ viņa darbu. Nikns un nesavaldīgs cilvēks ar savu rīcību rokas pēc nelaimes, un no katras viņa runas verd pretī liesmaina svelme. Aplams cilvēks izraisa asu vārdu maiņu un nesaskaņas, un aprunātājs sarīda draugus citu pret citu. Noziedzīgais gan vilina savu tuvāko, bet neizved viņu ne uz kādu labu ceļu. Kas met ar acīm, nedomā neko labu kas lūpas kopā sakož, tas ir gatavs darīt ļaunu darbu. Sirmi mati ir goda vainags, kas iegūstams, ejot pa taisnu ceļu. — Pacietīgais ir labāks nekā stiprais, un kas ir kungs pats pār savu garu un sirdi, tas ir labāks par to, kas iekaro pilsētas. Meslus met klēpī, bet iekrīt tie tur tā, kā to grib tas Kungs.
Salamana Pamācības 16:1-33 Glika Bībele 8. izdevums (LG8)
Cilvēks sirdī gan apņemas, bet no Tā Kunga nāk, ko mēle runā. Cilvēka ceļi visi ikkatram savās acīs šķīsti; bet Tas Kungs pārbauda sirdi. Pavēli savus darbus Tam Kungam, tad tavi nodomi pareizi izdosies. Tas Kungs visu ir darījis pēc Savas ziņas, arī bezdievīgo uz ļauno dienu. Ikviens, kam lepna sirds, Tam Kungam ir negantība, tiešām tiesa, tas nesodīts nepaliks. Caur žēlastību un ticību noziegumi top salīdzināti, un ar Tā Kunga bijāšanu cilvēks izvairās no ļauna. Kad cilvēka ceļi Tam Kungam patīk, tad Tas pat viņa ienaidniekus ar to salīdzina. Labāk ir mazumiņš ar taisnību, nekā liels ienākums ar netaisnību. Cilvēka sirds nodomā savu ceļu, bet Tas Kungs pašķir viņa gājumu. Dieva padoms ir uz ķēniņa lūpām; viņa mute nedrīkst kļūdīties tiesā. Taisni svari un svara kausi ir no Tā Kunga, un visi svara akmeņi maisā Viņa darbs. Bezdievību darīt ķēniņiem ir negantība; jo caur taisnību goda krēsls top stiprināts. Taisnas lūpas ķēniņiem labi patīk; un kas patiesību runā, to tie mīļo. Ķēniņa dusmas ir nāves vēsts, bet gudrs vīrs tās remdē. Ķēniņa vaiga spīdumā ir dzīvība, un viņa laipnība kā vēlais lietus. Gudrību iemantot, cik daudz labāk tas ir pār zeltu, un saprašanā ņemties sver vairāk nekā sudrabs. Taisna ceļš ir izsargāties no ļauna, kas savu ceļu sargā, tas pasargā savu dvēseli. Lepojies un tu iesi postā; lielies un tu kritīsi Labāk ir pazemīgam būt ar pazemīgiem, nekā laupījumu dalīt ar lepniem. Kas gudrs visās lietās, atrod labumu; un svētīgs, kas uz To Kungu paļaujas. Kam samanīga sirds, to sauc par gudru, un mīlīgas lūpas vairo atzīšanu. Saprašana ir dzīvs avots tam, kam tā ir; bet ģeķu pamācīšana paliek ģeķība. Gudra sirds māca savu muti un vairo uz savām lūpām atzīšanu. Laipnīga valoda ir tīrs medus, dvēselei salda un kauliem zāles, kas dziedina. Dažs ceļš liekās iesākumā labs, bet savā galā ved nāvē. Kas (citu) apgrūtina, apgrūtina sevi pašu; jo tāds savu muti atdara pret sevi pašu. Nelietis saceļ nelaimi, un uz viņa lūpām ir kā degoša uguns. Netikls cilvēks ceļ ķildas, un lišķis sarīdina radus. Kas savu tuvāko kārdina un viņu noved uz nelabu ceļu, tas padara varas darbu. Kas ar acīm mirkšķina, tas nodomā blēņas; kas lūpas sakož, tas gatavs uz ļaunu; Sirmi mati ir goda kronis; uz taisnības ceļa to atrod. Lēnprātīgais ir labāks nekā stiprais; un kas sevi pašu valda, labāks nekā, kas pilsētu ieņem. Kauliņi top mesti klēpī, bet Tas Kungs ir nolēmējs.