ĪJABA 24
24
1„Kādēl nav paša Visuvarenā paredzēti sodu tiesu laikmeti, un kālab Viņam uzticīgie nedabū redzēt Viņa tiesas dienas?
2Bet allaž pārcilātas tiek robežas, cits citam laupa ganāmpulkus kopā ar visiem ganiem.
3Tie aizdzen prom bāra bērna ēzelīti un ķīlā paņem atraitnes vienīgo vērsi.
4Viņi nostumj nabadziņus no dzīves taisnā ceļa, un kādas zemes nelaimīgajiem ir vispārīgi kaut kur jānolien pie malas.
5Redzi, līdzīgi meža ēzeļiem tuksnesī tiem rītos agri ir jāiziet savos dienas darbos un jāiziet, skatīdamies pēc laupījuma; klajums dod viņiem barību viņu bērniem.
6Bezdievīgā laukos viņiem jāievāc skābenes, un tie pārlasa bezdievīgo vīna kalnus.
7Tiem kailumā, bez drēbēm, ir jāpavada naktis, pat bargā salā tiem nav segu.
8Tos izmērcē kalnu aukstās lietus gāzes, un, bez pajumta būdami, tie pieglaužas klintīm.
9Bāriņu atrauj mātei no krūtīm, un ķīlā paņem nespējnieku skrandainos tērpus.
10Un viņi klejo apkārt kailām miesām, bez apģērba, un izsalkuši viņi stiepj sapļautos kūļus.
11Tie izspiež eļļu bezdievīgo celtņu biezajos mūļros, tie min vīna spiedes un paši cieš slāpes.
12Bet mirēju vaidi atskan no pilsētām, un nosisto dvēseles brēc pēc atriebības, bet Dievs neņem vērā lūgšanas!
13Citi ir kļuvuši gaismas pretinieki; viņi atstāj bez ievērības Viņa ceļus un neturpina tālāk Viņa tekas.
14Nav gaisma vēl aususi, jau laupītājs piecēlies; tas nokauj kā apspiesto, tā nabago, un nakti zaglis piekopj savu tumšo darbu.
15Un laulības pārkāpēja acs ir tā, kas gaida krēslas, jo tas domā: Mani neviens pats neieraudzīs! un viņš sev uzliek sejas aizsegu.
16Tie laužas iekšā namos, nākot tumsai, bet dienu tie noslēdzas, jo tie nekā negrib zināt no gaismas.
17Un tas visiem ir kopējs, ka tiem rīts aust tumsā, nāves ēnā, un tiemvisiem labi zināmi nakts tumsas briesmu darbi.
18Atri aizslīd bezdievīgais pa ūdens virsu; viņa druva ir nolādēta te virs zemes, tas nevar vairs virzīt savu ceļu uz saviem vīna dārziem.
19Kā sausums un bula laiks izkusušo sniegu, tā nāves valsts aprij tos, kas ir grēkojuši!
20Pat mātes klēpis tādu ātri aizmirst, kā salda bauda viņš paliek vienīgi tārpiem, neviens viņu nekad vairs nepiemin, un kā koks top bezdievīgais nocirsts,
21Viņš, kas izputinājis vientuļi pasau lē palikušo bezbērnu sievieti un nevienai atraitnei nav nekā laba darījis!
22Tāpat ar savu spēku Dievs pail-dzina dzīvi varmācīgiem; no slimības gultas piecejas dažs labs, kas jau pilnīgi bija zaudējis cerības dzīvot.
23Viņš piešķir tam stiprumu un drošību, ļauj tam stāvēt stingri, un Viņa acis stāv nomodā par tāda cilvēka ceļiem.
24Tie jūtas gan augstu pacelti, bet mazu, tikai mazu acumirkli, un viņu vairs nav. Un arī ja tie uzvedas pazemīgi, tiem jāiet bojā kā visiem pārējiem, un viņus nogriež kā vārpu stiebra augšgalā.
25Vai tad tā nav? Kas mani sodīs savās dusmās? Vai es esmu melus teicis, un vai manis sacīto var pārvērst par kaut ko pilnīgi nenozīmīgu?“
Currently Selected:
ĪJABA 24: LTV1965
Highlight
Share
Copy
Want to have your highlights saved across all your devices? Sign up or sign in
Latvian Bible © Latvian Bible Society, 1965.