ĪJABA 27
27
1Un ījabs turpināja savu sakāmo runu un sacīja:
2„Tik tiešām, ka Dievs ir dzīvs, kas man manu taisnību atrāvis, un Visu-varenais, kas līdz izmisumam sarūgtina manu dvēseli,
3Tikmēr, kamēr vēl manās krūtīs ir kāda dzīvības elpa un kamēr vēl manās nāsīs ir Dieva dvesma,
4Nekad manas lūpas nerunās nepatiesību, un mana mēle nemēģinās izteikt ko krāpšanas nolūkos! izvēru. Salīdzini: 9,
5Man ne prātā nenāk piešķirt jums taisnību, un līdz savam pēdējam elpas vilcienam es nenoliegšu pats sev savu nevainību!
6Es esmu savai taisnībai pieķēries ar visu savu būti un neatteikšos no tās; mana sirdsapziņa mani nenosoda ne par vienu no mana mūža dienām!
7Maniem ienaidniekiem lai klājas kā bezdievīgiem, maniem pretiniekiem kā ļaundariem!
8Uz ko tad vēl bezgodim cerēt, kad Dievs pārgriež viņa dzīvības pavedienu un atprasa viņa dvēseli?
9Vai Dievs uzklausīs viņa kliegšanu, kad pāri viņam nolaidīsies posts?
10Un vai tāds gan var droši paļauties uz Visuvareno, vai viņš var piesaukt Dievu ikkatrā laikā?
11Es jums labprāt pamācīšu, kāda ir Dieva rīcība, un es neapslēpšu, kam ir nozīme un svars Visaugstākā acīs.
12Redzi, jūs visi jau par to paši esat pārliecināti; kāpēc tad jūs tai pašā laikā atrodaties tādu tik tukšu iedomu varā?
13Lūk, šāds ir Dieva noliktais ļaunā cilvēka likteņa iēmums, un varas darītāji to pašu saņems kā mantojumu no Visuvarenā:
14Ja bērnu pulks tiem vairojas, tad vēl tikai zobenam, un viņu atvašu atvasēm nebūs maizes, ko ar sātu paēst.
15Kas no tām paliks sveikā, to aizraus kapā mēris, un viņu atraitnēm nebūs pat ko apraudāt.
16Ja viņam arī sudrabs būtu kā pīšļi kaudzē sabērts un drēbju gabali būtu kā māli grēdās sakrauti,
17Tad, lai gan viņš tās būs krājis, bet taisnie tās apģērbs, un nenoziedzīgie sadalīs viņa sudrabu.
18Viņš savu namu ir uzcēlis kā zirnekļa tīklu, kā lauksargs, kas sastatījis savu būdu.
19Gan viņš apgulstas kā pārticis vīrs ar visu savu naudu, bet kad viņš savas acis atdara, tam nekā vairs nava.
20Dienu viņu moka baiļu nojautas, un nakts laikā viņam aizrauj visu tuksnešainā auka.
21Austriņa vējš viņu paceļ gaisā, tā ka tam jālido, un strauji aizpūš viņu prom no viņa dzīves vietas.
22Bez žēlastības raida Dievs uz viņu savas šautras, un par visu varu viņš gribētu aizbēgt no Viņa rokas.
23Bet jautrā un ļaunā zobgalībā ļaudis vēl sit par viņu plaukstas, un svelpšana pavada viņu, viņam aizejot no viņa līdzšinējās dzīves vietas.“
Currently Selected:
ĪJABA 27: LTV1965
Highlight
Share
Copy
Want to have your highlights saved across all your devices? Sign up or sign in
Latvian Bible © Latvian Bible Society, 1965.