PĀVILAVĒSTULĒ ROMIEŠIEM 9
9
1Es runāju patiesību Kristū, es nemeloju, arī mana sirdsapziņa to aplie-cina Svētajā Garā:
2Man ir lielas skumjas un nepārtrauktas sāpes sirdī.
3Es vēlētos būt nolādēts, atstumts no Kristus, par labu saviem brāļiem, kas laicīgajā ziņā ir mani cilts brāļi,
4Israēlieši, kam pieder bērnu tiesa, dievišķā godība, derības, bauslība, dievkalpojumi, apsolījumi, tēvi,
5No kuj-iem arī Kristus cēlies pēc miesas, —lai visos mūžos slavēts Dievs, kas ir augstāks par visiem! Amen.
6Tomēr nav sacīts, ka Dieva vārds ar to būtu zaudējis spēku. Jo ne visi, kas cēlušies no Israēla, ir patiesi israēlieši.
7Ne arī tāpēc, ka tie ir cēlušies no Ābrahama, visi ir viņa bērni. Nē! „Pēc Izāka tava cilts tiks noteikta.“
8Tas jāsaprot tā: nevis miesīgie bērni ir Dieva bērni, bet apsolījuma bērni tiek atzīti par viņa cilti.
9Jo tie ir apsolījuma vārdi: „Ap šo pašu laiku es nākšu—tad Sārai būs dēls.“
10Bet tas nav vienīgais piemērs; arī Rebeka, kad tā bija gpūta no sava vīra Izāka, mūsu ciltstēva, —
11Vēl pirms viņas bērni bija pie-dzimuši, pirms tie bija darījuši ko labu vai ļaunu,
12Tā saņēma šādu apsolījumu: „Vecākais būs jaunākā kalps,“ Jeb, kā ir rakstīts:
13„Jēkabu es mīlēju un Ezavu es ienīdu,“ lai tādā kārtā paliktu spēkā Dieva izvēle un lēmums, ne cilvēku nopelni, bet aicinājums.
14Kas no sacītā izriet? Vai Dieva ticība ir netaisna? Nepavisam ne!
15Uz Mozu viņš saka: „Es žēloju, ko es žēloju, un būšu līdzcietīgs, pret kūpi gribu.“
16Tā tad ne no cilvēka gribēšanas vai skriešanas, bet viss no Dieva žēlas-tības.
17Tā raksti saka uz faraonu: „Uz to es tevi esmu nolicis, lai pie tevis parādītu savu spēku, un lai mans vārds tiktu daudzināts visā pasaulē.“
18Tā tad, kuru viņš grib, to viņš žēlo, un kufam grib, tam apcietina sirdi.
19Tu varbūt man iebildīsi: ko tad viņš vēl pārmet? Kas tad spēj pretoties viņa lēmumam?
20Cilvēka bērns! Kas tu tāds esi, ka gribi ar Dievu tiesāties: Vai gan veidojums drīkst teikt savam veidotājām: kāpēc tu mani tādu esi radījis?
21Jeb vai podniekam nav vara no tā paša māla darināt vienu trauku godam un otru—negodam?
22Un ko tu teiksi, ja Dievs, gribē-dams parādīt savu dusmību un zināmu darīt savu varu, lielā lēnprātībā ir panesis pazušanai radītos dusmības traukus,
23Lai atklātu savas godības bagātību pie žēlastības traukiem, ko tas iepriekš radījis godībai?…
24Par tādiem viņš mūs ir aicinājis, nevien no jūdu, bet arī no pagānu vidus,
25Kā jau Hozejas grāmatā teikts: „Es savu netautu saukšu par savu tautu un savu nemīļoto par mīļoto,
26Un tai vietā, kur bija sacīts: jūs neesat mana tauta! viņus sauks par dzīvā Dieva dēliem.“
27Bet Jesaja izsaucas pār Israēlu: Kaut ari Israēla bērnu skaits būtu kā jūļras smiltis—tikai atlikums tiks izglābts!
28Jo, pildīdams savu vārdu ar steigu, tas Kungs to visu izdarīs virs zemes.“
29Un kā Jesaja to bija paredzējis: „Ja Kungs Cebaots mums nebūtu atli-cinājis kādu sēklu, mēs būtu kļuvuši kā Sodoma, un līdzinātos Gomorai.“
30Kas no tā izriet? —Pagānu tautas, kas nav dzinušās pēc bauslības taisnības, ir panākušas taisnību, proti ticības doto taisnību.
31Bet Israēls, kas dzenas pēc taisnības likuma, bauslību nav piepildījis.
32Kāpēc gan ne: Tāpēc ka viņš meklēja taisnību nevis ticībā, bet paša darbos. Viņš atsities pret piedauzības akmeni,
33Kā rakstīts: „Redzi, es lieku Ciānā piedauzības akmeni, klinti pār kupu jāklūp; bet, kas uz viņu paļausies, nepaliks kaunā!“
Currently Selected:
PĀVILAVĒSTULĒ ROMIEŠIEM 9: LTV1965
Highlight
Share
Copy
Want to have your highlights saved across all your devices? Sign up or sign in
Latvian Bible © Latvian Bible Society, 1965.
