Suosittuja jakeita Raamatun kirjasta Evangelijs pēc Lukasa 8

Jaa

Lobā zemē ir īsāts tim, kas, izdzērduši vōrdu, jū globoj lobā un bezviļteigā sirdī, un pacīteibā dūd augļus.

Ēršku vydā kreit tim, kas klausōs, bet ryupes, bogōteiba, un dzeives izprīcas jū nūmōc, un jei nanūkōrst.

Akmiņaiņā dryvā ir īsāts tim, kas ar prīcu pījam vōrdu, leidz kū tū izdzērst, bet tam nav sakņu. Jī tic tikai kaidu laiku. Kārdynōšonas breidī jī pakreit.

Un jim saceja: Kur jyusu ticeiba? Bet jī pōrsabeiduši breinōjōs, un vīns ūtram saceja: Kas Jys taids ir, ka pat vātrom un yudinim pīsoka, un tī Jō klausa.

Ceļmolā īsāts ir tim, kas jū tikai dzērd, bet atgōjis valns nu jūs sirdim sāklu izraun, ka jī tycādami natyktu izpesteiti.

Nikas tadei navā tai nūglobōts, ka nabyutu atklōts, un nikas nav tai nūslāpts, ka natyktu izzynōts.

Sīvīte, radzādama, ka jei navarēs nūsaslēpt, treisādama pīgōja klōt, pakryta Jō prīškā pi zemes un vysu ļaužu prīškā izzyna, kōpēc jei Jū aizskōre, un ka tamā pat breidī palyka vasala. Tad Jys tai saceja: Meitiņ, tova ticeiba tevi pesteja, ej ikš mīra.

Pīgōjuši tad klōt, pamūdynōja Jū saceidami: Mōceitōj, Mōceitōj, mes ejam būjā! Tad Jys pīsacēlis pavēlēja vātrai un viļnojūšajim yudinim, un jī apklusa, un īsastōja lels klusums.