PIRMĀ ĶĒNIŅU 17
17
1Bet Elija no Gileāda Tisbes, šis tisbietis, sacīja Ahabam: „Tik tiešām, ka tas Kungs, Israēla Dievs, dzīvo, kā priekšā es stāvu: šinīs nākamajos gados nebūs ne rasas, ne lietus, kā vienīgi pēc mana vārda pavēles!“
2Un tā Kunga vārds nāca pār viņu šādi:
3„Ej prom no šejienes un pagriezies pret austrumiem un paslēpies Kritās līcī, kas ir Jardānas austrumos.
4Un notiks tā: no upes tu dzersi, un Es esmu pavēlējis kraukļiem tevi tur apgādāt ar maizi.“
5Un viņš aizgāja un rīkojās pēc tā Kunga vārda un apmetās Kritās pie-krastē; Krita ieplūst no austrumiem Jardānā.
6Bet kraukļi bija tie, kas viņam pienesa maizi un gaļu no rīta un maizi un gaļu pievakarē, un no upes viņš dzēra.
7Bet pēc dažām dienām izsīka upe, jo nebija bijis lietus tanī zemē.
8Un tā Kunga vārds nāca pār viņu, sacīdams:
9„Celies un dodies uz Sareptu, kas pieder pie Sidonas, un apmeties tur: Es, lūk, pavēlēšu kādai atraitnei tur tevi apgādāt ar pārtiku.“
10Un viņš cēlās un nogāja uz Sareptu. Kad viņš nonāca pie pilsētas vārtiem, redzi, tur atradās sieva, kas bija atraitne. Un tā lasīja žagarus, bet viņš to uzrunāja un sacīja: „Atnes man mazliet ūdens kādā traukā ko padzerties!“
11Un tā aizgāja, lai to atnestu. Un viņš tai sauca, sacīdams: „Atnes, lūdzu, ar savu roku man arī kumosu maizes!“
12Bet viņa sacīja: „Tik tiešām, ka tas Kungs, tavs Dievs, ir dzīvs, bet man ir tikai plācenis un tīnē viena vienīga pilna sauja smalko kviešu miltu un mazliet eļļas apaļā krūzē, un raugi, es esmu salasījusi kādus žagariņus un taisos visu sev un savam dēlam sagatavot, un pēc tam, kad mēs to paši būsim baudījuši, tad arī mums būs jāmirst.“
13Un Elija tai sacīja: „Ej un nebīsties un sagatavo tu to tā, kā esi to nospriedusi, bet, lūdzu, iztaisi arī man mazu rausi pašā sākumā un liec to iznest man ārā. Bet savām un sava dēla vajadzībām sagatavo vēlāk,
14Jo tā ir sacījis tas Kungs, Israēla Dievs: Milti tīnē neizsīks un eļļas apaļā krūzē nepietrūks līdz tai dienai, kūjā tas Kungs atkal dos lietu virs zemes.“
15Un viņa aizgāja un arī izpildīja, kā Elija to bija sacījis. Un viņa ēda, tāpat arī viņš un tāpat viņas nams labu laiku.
16Bet milti tīnē neizsīka, un eļļas apaļā krūzē nepietrūka, kā to tā Kunga vārds, kādu Viņš ar Elijas starpniecību bija runājis, bija noteicis.
17Un pēc tam saslima šīs sievas, nama saimnieces, dēls. Un slimība bija ļoti grūta, tā ka tam lāgā pat elpot vairs nebija iespējams.
18Un viņa sacīja Elijam: „Kas man ar tevi kopējs? Tu, Dieva vīrs, vai tu esi nācis pie manis, lai man atgādinātu manus pārkāpumus un lai nonāvētu manu dēlu?“
19Bet Elija viņai sacīja: „Padod man savu dēlu!“ Un viņš to paņēma no viņas klēpja, uznesa to augšējā telpā, kuļā viņš dzīvoja, un noguldīja to uz savas gultas.
20Tad viņš piesauca to Kungu un sacīja: „Kungs, mans Dievs, vai tad Tu tiešām gribi šai atraitnei, pie kūjas es dzīvoju kā viņas iemītnieks, sūtīt tādu nelaimi un likt mirt viņas dēlam?“
21Un viņš izstiepās visā garumā pār bērnu trīs reizes, un viņš izsaucās: „Kungs, mans Dievs, liec, lūdzu, šī bērna dvēselei atkal atgriezties viņā!“
22Un tas Kungs paklausīja Elijas balsij, un Viņš lika bērna dvēselei atkal atgriezties tanī atpakaļ, un tas atdzīvo-tās.
23Un Elija paņēma bērnu, nonesa to no nama augšējās istabas un atdeva to tā mātei atpakaļ. Un viņš tai sacīja: „Redzi, tavs dēls ir dzīvs!“
24Un tad sieva sacīja Elijam: „Līdz ar šo es atzīstu tagad, ka tu esi Dieva vīrs un tā Kunga vārds tavā mutē ir patiesība!“
Pašlaik izvēlēts:
PIRMĀ ĶĒNIŅU 17: LTV1965
Izceltais
Dalīties
Kopēt
Vai vēlies, lai tevis izceltie teksti tiktu saglabāti visās tavās ierīcēs? Reģistrējieties vai pierakstieties
Latvian Bible © Latvian Bible Society, 1965.