PIRMĀ ĶĒNIŅU 19
19
1Un Ahabs izstāstīja Izebelei itin visu, ko Elija bija darījis, kā arī visu to, kā viņš Baāla praviešus bija ar zobenu nogalinājis.
2Un Izebele deva Elijam ziņu, sacīdama: „Lai man dara Dievs kā līdz šim, vai lai Viņš pieliek man vēl kaut ko, —bet rītdien ap šo pašu laiku es atdarīšu tev tāpat, kā tu ikvienai no viņu dvēselēm esi darījis!“
3Un kad viņš to redzēja, tad viņš cēlās, lai glābtu pats savu dzīvību, un nonāca Bēršebā, kas atrodas Jūdā. Un viņš tur atstāja savu puisi.
4Bet pats viņš devās uz tuksnesi vienas dienas gājumu, un apsēdās zem paegļa krūma, un viņš savā dvēselē vēlējās mirt. Un viņš sacīja: „Nu ir gana, Kungs, ņem manu dvēseli, jo es neesmu labāks nekā mani tēvi.“
5Un viņš apgūlās un aizmiga zem šī viena tuksneša krūma, bet te, lūk, eņģelis stāvēja viņa priekšā, un tas viņam sacīja: „Celies un ēd!“
6Un viņš raudzījās, un redzi, pie viņa galvgaļa bija rausis, kas cepts uz karstām oglēm, un apaļa krūze ar ūdeni; un viņš ēda un dzēra un apgūlās.
7Un tā Kunga eņģelis atnāca pie viņa otru reizi, pieskārās viņam un sacīja: „Celies un ēd, jo tev ir gajrš ceļš priekšā!“
8Un viņš cēlās, ēda un dzēra un gāja, stiprinājies ar šo ēdienu, četrdesmit dienas un četrdesmit naktis līdz Dieva kalnam Horebam.
9Un viņš tur iegāja alā un palika pa nakti turpat. Un te, lūk, tā Kunga vārds nāca pār viņu, sacīdams: „No kurienes tu nākdams, Elij?“
10Un viņš sacīja: „Degtin es esmu dedzis savā centībā tam Kungam, Dievam Cebaotam, jo tavu derību Israēla bērni ir atmetuši, tavus altājus viņi ir sadragājuši un tavus praviešus ar zobenu nokāvuši. Un es vienīgais esmu atlicies. Un viņi tīko pēc manas dzīvības, lai to man atņemtu.“
11Un Viņš sacīja: „Izej ārā un nostājies tā Kunga priekšā kalnā.“ Un redzi: tas Kungs gāja garām. Liela un spēcīga vētra, kas sašķeļ kalnus un sadrupina klintis, gāja tam Kungam pa priekšu, bet šinī vētrā nebija tas Kungs. Pēc vētras nāca zemes trīce, bet tas Kungs nebija zemes trīcē.
12Un pēc zemes trīces bija uguns. Bet tas Kungs nebija ugunī. Bet pēc uguns—lēna balss.
13Un tiklīdz Elija to sadzirdēja, tad viņš aizsedza savu seju ar savu mēteli un nostājās alas ieejas priekšā, un tad balss griezās pie viņa un sacīja: „Ko tu šeitan dari, Elij?“
14Bet viņš sacīja: „Es degtin esmu dedzis tam Kungam, Dievam Cebaotam, jo Israēla bērni ir atmetuši tavu derību, tavus altārus tie ir sagrāvuši un tavus praviešus nogalinājuši ar zobenu, es vienīgais esmu atlicies, un viņi tīko pēc manas dzīvības, lai to man atņemtu.“
15Un tas Kungs viņam sacīja: „Atgriezies pa savu ceļu tuksnesī uz Damasku un svaidi Hazaēlu par ķēniņu pār Aramu.
16Bet Nimšija dēlu Jehu svaidi par ķēniņu pār Israēlu, bet Safata dēlu Elīsu no Abelas-Meholas iesvēti par pravieti savā vietā.
17Un lai notiek tā: kas izglābjas no Hazaēla zobena, to lai nogalina Jehus, bet kas izglābjas no Jehus, to lai nonāvē Elisa.
18Bet Es paglābšu sveikus Israēlā septiņus tūkstošus: visus, kas ceļus nav locījuši Baāla priekšā un visus tos, kufu mute nav skūpstījusi Baāla attēlu.“
19Un viņš devās ceļā no turienes un sastapa Elīsu, Safata dēlu; tas ara ar divpadsmit pāriem vēršu, kas visi gāja viņam pa priekšu, bet viņš pats bija pie divpadsmitā jūga. Tad Elija gāja tam garām un uzmeta viņam savu mēteli.
20Un viņš atstāja savus liellopus, aizgāja Elijam līdzi un sacīja: „Lūdzu, es gribu noskūpstīt savu tēvu un savu māti un tad sekot tev.“ Un tas tam sacīja: „Ej, griezies atpakaļ un piemini, ko es tev esmu darījis!“
21Un viņš griezās atkal atpakaļ un paņēma vienu jūgu vēršu un tos nokāva par kaujamo upuri, bet ar darba rīku kokiem viņš izvārīja šo liellopu gaļu un iedeva to tautai. Un tā ēda. Bet pats viņš cēlās un devās Elijam līdzi un kalpoja viņam godam.
Pašlaik izvēlēts:
PIRMĀ ĶĒNIŅU 19: LTV1965
Izceltais
Dalīties
Kopēt
Vai vēlies, lai tevis izceltie teksti tiktu saglabāti visās tavās ierīcēs? Reģistrējieties vai pierakstieties
Latvian Bible © Latvian Bible Society, 1965.