RAUDU DZIESMAS 3
3
1Es esmu nelaimīgs vīrs, kam bijušas jāpieredz daudz bēdu no Viņa dusmības rīkstes.
2Viņš mani vadīja un sūtīja tumsā un ne gaismā.
3Pret mani Viņš vērsa vienumēr savu roku augu dienu un joprojām rīkojas ar mani ne tā, kā es to sagaidītu.
4Viņš novājināja manu miesu, lika manai ādai vecai kļūt un satrieca manus kaulus.
5Viņš norobežoja mani dzīvē par sevi un lika sajust man visapkārt žulti un grūtības.
6Viņš mani ielika tumsā kā sen mirušos.
7Viņš mani iemūrēja, ka es nevaru iziet, Viņš mani ieslēdza smagās važās.
8Kad es kliedzu un saucu palīgā, Viņš aizbāž sev ausis un izliekas nedzir-dam manu lūgšanu.
9Viņš aizsprostoja manus ceļus ar lieliem akmeņiem un padarīja neejamas manas tekas.
10Viņš glūnēja uz mani kā lācis, kā lauva paslēptuvē.
11Viņš man ļāva neceļos staigāt, samala mani garīgi un pārvērta mani par neesošu.
12Viņš uzvilka savu stopu un lika mani par mērķi bultām.
13Viņš ņēma bultas no maksts un iešāva tās ar savu stopu manās īkstīs.
14Es kļuvu savai tautai par apsmieklu, par joku dziesmu priekšmetu ikdienas.
15Viņš mani ēdināja ar rūgtumu un dzirdināja ar vērmelēm.
16Viņš sasita man zobus smalkās druskās un mani pašu Viņš valsta pelnos.
17Manai dvēselei ir atņemts miers; man jāaizmirst viss labais, es neprotu vairs laimīgs būt.
18Man jāsaka: „Pagalam ir mans dzīvības spēks un mana cerība uz to Kungu.“
19Piemini taču, cik es esmu nelaimīgs un atstāts un kā es esmu dzirdīts ar vērmelēm un žulti.
20Es par to domāju vienumēr, un mana dvēsele ir nospiesta manī. Bet gan arī Tu domāsi par to, jo mana dvēsele man to saka.
21To es likšu sev pie sirds, un tādēļ man ir cerība.
22Tā ir tā Kunga žēlastība, ka mēs vēl gluži pagalam neesam; Viņa žēlsir-dībai vēl nav pienācis gals.
23Tā ir ikrītu jauna, un liela ir tava uzticība.
24„Tas Kungs ir mana daļa,“ saka mana dvēsele, „tādēļ es cerēšu uz Viņu.“
25Labvēlīgs ir tas Kungs tam, kas cerē uz Viņu, tādai dvēselei, kas Viņu meklē.
26Ir labi—būt pacietīgam un klusā garā cerēt un gaidīt uz tā Kunga palīdzību.
27Ir labi jau jaunībā mācīties savu jūgu nest
28Un savā atstātībā būt pacietīgam, ja kas ļauns gadās,
29Un pat krist uz sava vaiga pīšļos, bet tomēr vēl cerībā gaidīt,
30Ja pat ļaut sevi pa vaigiem pliķēt un panest rupju apsmieklu.
31Jo tas Kungs neatstumj uz visiem laikiem:
32Viņš gan apbēdina, bet Viņš atkal iepriecina pēc savas lielās žēlastības,
33Jo Viņam nav tieša prieka mocīt un apbēdināt cilvēka bērnus,
34It kā Viņš gribētu visus šīs zemes gūstekņus tieši samīt zem savām kājām
35Un likt cilvēka tiesībām locīties Visaugstākā priekšā,
36Kā ari atļaut atklāti piedzīvot cilvēkam netaisnību, it kā Viņš, tas Kungs, to neredzētu.
37Vai tad var kāds sacīt, ka tas notiktu bez tā Kunga pavēles
38Un ka ļaunais un labais nenāktu no Visuvarenā mutes?
39Ko tad cilvēks tik daudz sūdzas, kamēr viņš dzīvo? Lai labāk ikkatrs sūdzas par saviem grēkiem!
40Izpētīsim un pārbaudīsim savus ceļus un savu dziļāko būtību un atgriezīsimies pie tā Kunga!
41Pacelsim savas sirdis un rokas uz Dievu debesīs:
42Mēs esam grēkojuši, bijuši neuzticīgi un nepaklausīgi, tāpēc Tu mums nepiedevi un mūs pēc taisnības nesaudzēji,
43Bet Tu liki savām dusmām jo bargi izlieties pār mums, vajāji mūs un nogalināji bez žēlastības.
44Tu biji aizsedzies ar padebesi tā, ka mūsu lūgšanas nevarēja izspiesties tam cauri un Tevi sasniegt.
45Tu mūs padarīji par mēsliem un riebekļiem tautu starpā.
46Visi mūsu ienaidnieki pleš vaļā savu muti uz mums.
47Stindzinātājas bailes un šausmas ir mūs pārņēmušas, iznīcības un bojā ejas sajūta valda pār mums.
48Manas acis izplūst asarās kā ūdens upes manas tautas meitas posta dēļ.
49Manas acis nemitīgi rieš asaras un nevar apstāties; tas nav arī iespējams,
50Kamēr tas Kungs neuzmetis man skatu no debesīm un neieraudzīs tās.
51Manas acis sabeidz man manu dzīvi manas pilsētas meitu dēļ.
52Kā putnu mani ienaidnieki mani vajāja bez iemesla.
53Tie mani iegrūda bedrē, meta man akmeņus virsū un bezmaz mani nogalināja;
54Tie lēja ūdeni uz manu galvu, un es domāju: Nu es jau pagalam!
55Tad es piesaucu, Kungs, tavu vārdu, piesaucu to no bedres dziļuma.
56Un Tu izdzirdēji un paklausīji manu saucienu: „Neaizsedz un neaizslēdz savas ausis manu vaimanu un manu kliedzienu priekšā!“
57Un tagad Tu man tuvojies, kad es Tevi piesaucu, un saki man: „Nebīsties!“
58Tu, Kungs, vadi tagad manas dvēseles lietas, Tu paglāb ari manu dzīvību.
59Tu, Kungs, redzi to netaisnību, kas man notiek. Vadi Tu pats mani taisnībā.
60Tu redzi viņu atriebības centienus un visus viņu nolūkus pret mani.
61Ak Kungs, Tu dzirdi viņu nievāšanos un visas viņu domas par mani,
62Manu pretinieku melu pilnās runas par mani un viltus pilnos valgus, kādus viņi man izliek.
63Vai tie sēd vai ceļas, tie dzied par mani kādu apsmieklu dziesmu.
64Tu tiem atmaksāsi, Kungs, kā tie pelnījuši.
65Tu apstulbosi viņu sirdi. Tavs lāsts lai nāk pār tiem!
66Tu tos vajāsi ar dusmām un tos iznīcināsi zem tā Kunga debesīm.
Pašlaik izvēlēts:
RAUDU DZIESMAS 3: LTV1965
Izceltais
Dalīties
Kopēt
Vai vēlies, lai tevis izceltie teksti tiktu saglabāti visās tavās ierīcēs? Reģistrējieties vai pierakstieties
Latvian Bible © Latvian Bible Society, 1965.