LŪKAS EVAŅG̒ELIJS 10
10
1Pēc tam tas Kungs nozīmēja vēl septiņdesmit citus un izsūtīja tos pa divi un divi savā priekšā uz ikkatru pilsētu un vietu, kurp viņš gribēja iet.
2Un viņš tiem sacīja: „Pļaujamā daudz un strādnieku maz: tad nu lūdziet pļaujas kungu, lai viņš strādniekus sūta savā pļaujā.
3Ejiet! lūk, es jūs sūtu kā jērus vilku starpā.
4Neņemiet līdz nedz naudas maku, nedz ceļa somu, nedz kurpes, un ceļā nesveiciniet neviena.
5Un ja jūs ieejat kādā namā, tad sakait vispirms: Miers šim namam!
6Un, ja tur būs kāds miera bērns, tad uz viņa dusēs jūsu miers; bet ja ne, tad tas atgriezīsies pie jums atpakaļ.
7Tanī pašā namā palieciet, un ēdiet un dzeriet to, kas tiem pie rokas, jo strādnieks ir savas algas cienīgs; bet neejiet no vienas mājas uz otru.
8Un kufā pilsētā jūs ieiesit un jūs tur uzņem, tur ēdiet, ko jums ceļ priekšā.
9Un dziediniet slimniekus, kas tur ir, un sakait viņiem: Tuvu pie jums ir nākusi Dieva valstība.
10Bet ja jūs ieiesit pilsētā un jūs tur neuzņem, tad izejiet uz viņas ielām un sakait:
11Pat jūsu pilsētas putekļus, kas pielipuši pie mūsu kājām, mēs še nokratām, bet to zinait, ka Dieva valstība ir tuvu klāt!
12Es jums saku, ka Sodomas ļaudīm viņā dienā būs vieglāki nekā šādai pilsētai.
13Vai tev Choracina, vai tev Betsaida! Ja Tirā un Sidonā šādi brīrumi būtu notikuši, kādi pie jums notikuši, tie sen jau būtu maisos un pelnos no grēkiem atgriezušies.
14Patiesi Tirai un Sidonai tiesas dienā būs vieglāki nekā jums.
15Un tu, Kapemauma, kas līdz debesīm esi paaugstināta, tu tiksi līdz ellei nogāzta!
16Kas jūs klausa, tas klausa mani, un, kas jūs nicina, tas nicina mani. Bet, kas mani nicina, tas nicina to, kas mani sūtījis.“
17Un tie septiņdesmit pārnāca un ar lielu prieku stāstīja: „Kungs, pat ļaunie gari mums padodas tavā vārdā!“
18Bet viņš sacīja: „Es redzēju sātānu kā zibeni no debesīm krītam!
19Redziet, es jums esmu devis spēku, ka varat staigāt pāri čūskām un skarpijiem un katram ienaidnieka spēkam, un viss tas jums nekā nekaitēs.
20Tomēr nepriecājieties par to, ka gari jums paklausa, bet priecājieties par to, ka jūsu vārdi ir ierakstīti debesīs.“
21Un tanī pašā stundā Jēzus kļuva priecīgs Svētajā Garā un sacīja: „Es tev pateicos, Tēvs, debess un zemes kungs, ka Tu šis lietas esi apslēpis gudrajiem un prātīgajiem un atklājis tās bērniem. Tiešām, Tēvs, tā tas ir bijis tavs labais prāts.
22Visas lietas man ir mana tēva nodotas. Un neviens nezina, kas dēls ir, kā vienīgi tēvs, un kas tēvs ir, kā vienīgi dēls un, kam šis dēls to grib atkāt.“
23Un pie mācekļiem sevišķi griezdamies, viņš sacīja: „Svētīgas tās acis, kas to redz, ko jūs redzat.
24Jo es jums saku: daudz pravieši un ķēniņi ir gribējuši redzēt, ko jūs redzat, un nav redzējuši un dzirdēt, ko jūs dzirdat, un nav dzirdējuši.“
25Un redzi, kāds rakstu mācītājs piecēlās un, viņu kārdinādams, sacīja: „Mācītāj, ko man būs darīt, lai iemantoju mūžīgo dzīvi?“
26Bet viņš uz to sacīja: „Kā stāv bauslībā rakstīts, kā tu tur lasi?“
27Un tas atbildēja un sacīja: „Tev būs Dievu, savu Kungu, mīlēt no visas savas sirds, ar visu savu dvēseli, ar visu savu spēku un ar visu savu prātu, un savu tuvāko kā sevi pašu.“
28Viņš tam sacīja: „Tu pareizi esi atbildējis; dari to un tu dzīvosi.“
29Bet viņš, gribēdams attaisnoties, sacīja uz Jēzu: „Kurš tad ir mans tuvākais?“
30Tad Jēzus atbildēja un sacīja: „Kāds cilvēks gāja no Jeruzalemes uz Jēriku un krita laupītāju rokās. Tie tam noplēsa drēbes, sasita un, atstādami viņu pusmirušu guļam, aizgāja.
31Bet nejauši kāds priesteris gāja pa to pašu ceļu un, to ieraudzījis, viņš aizgāja gajrām.
32Tāpat arī kāds Ievīts nāca gar to vietu, to ieraudzīja, bet aizgāja gājām.
33Bet kāds samarietis, savu ceļu iedams, tuvojās viņam un, viņu redzot, sirds tam iežēlojās.
34Un piegājis, viņš sasēja viņa vātis, ieliedams tajās eļļu un vīnu; pēc tam viņš to cēla uz savu lopu un to aizveda mājvietā un to apkopa.
35Bet otrā dienā izņēmis divus denārijus, iedeva tos saimniekam, sacīdams: Kopi viņu, un ja tu vēl ko izdosi, atpakaļ nākdams, es tev to atdošu.
36Kurš no šiem trim cilvēkiem, tev šķiet, tas tuvākais bijis tam, kas bija kritis laupītāju rokās?“
37Tas atbildēja: „Tas, kas viņam žēlsirdību parādīja.“ Tad Jēzus uz to sacīja: „Nu, tad ej un dari tu arī tāpat.“
38Atgadījās, ka viņi, tālāk ejot, nonāca kādā ciemā. Tur kāda sieviete, Marta vārdā, uzņēma viņu savā namā.
39Un viņai bija māsa vārdā Marija, tā apsēdusies pie tā Kunga kājām, klausījās viņa vārdos.
40Bet Marta, aizņemta ar daudzām rūpēm par to, kā viņu apkalpot, pienāca un sacīja: „Kungs, vai tu neko nesaki par to, ka mana māsa mani atstājusi, lai es viena kalpotu? Saki jele viņai, lai viņa man palīdz.“
41Bet tas Kungs viņai atbildēja, sacīdams: „Marta, Marta, tu rūpējies un zūdies par daudzām lietām.
42Bet tikai vienas lietas vajaga, Marija sev izraudzījusies labo daļu, tā viņai netaps atņemta.“
Pašlaik izvēlēts:
LŪKAS EVAŅG̒ELIJS 10: LTV1965
Izceltais
Dalīties
Kopēt
Vai vēlies, lai tevis izceltie teksti tiktu saglabāti visās tavās ierīcēs? Reģistrējieties vai pierakstieties
Latvian Bible © Latvian Bible Society, 1965.