SALAMANA PAMĀCĪBAS 26
26
1Kā sniegs neder vasarai un lietus ražas novākšanas laikam, tā nepiederas gods vientiesīgam neprašam.
2Kā aizlaižas bez kādām pēdām putns, un kā pāri aizspindz bezdelīga, tā izskan nepelnīti lāsti, tie nepiepildās.
3Zirgam pātaga, ēzelim iemaukti un nejēgas mugurai rīkste.
4Neatbildi nejēgam pēc viņa nezināšanas, lai tu nekļūtu līdzīgs viņam. —
5Bet atbildi viņam tiešām tā, kā viņš nezināšanas dēļ pelnījis, —lai viņš neiedomātos sevi tiešām gudru esam.
6Darbu uzticēt nejēgas rokām ir tikpat, kā kad sev nocērt kājas un pārdzīvo lielas briesmas. —
7Cik maz klājas kroplim par deju, tikpat maz nejēgam runāt par gudrību.
8Kas izrāda godu nejēgam, ir līdzīgs tādam, kas lingā liek prom sviešanai dārgakmeni.
9Kā ērkšķu zars, kas nonācis piedzēruša rokā, tāds ir gudrs izteiciens neprāša mutē.
10Labs pratējs izveido lietu pareizi, bet kas darbam pieņem nepratēju, tam tas tiek sabojāts.
11Kā suns atkal apēd izvemto, tā rīkojas arī nejēga, bez mitas atkārtodams to pašu muļķību. —
12Ja tu redzi tūru, kas pats sev šķiet visai gudrs esam, tad vairāk var sagaidīt no neprašas nekā no tāda.
13Sliņķis saka: „Jauns lauva staigā pa ceļu, un pieaudzis lauva pa pilsētas ielām.“
14Sliņķis grozās pa gultu kā durvis kabēs.
15Sliņķis ielaiž savu roku podā un sajūt kā lielu grūtumu piecelt to atkal pie mutes.
16Sliņķis iedomājas sevi gudrāku esam par septiņiem, kas dzīves ziņu māca citiem.
17Kas iziet citu priekšā un iejaucas svešās nesaskaņās, ir kā tāds, kas suni plēš aiz ausim.
18Kā neprātis šauj ar loku un šautrām un kādu ari nogalina,
19Tā dara ari neīsts cilvēks ar savu tuvāko un saka pēc tam: „Es tikai pajokoju.“
20Kad malkas vairs nav, tad uguns izdziest, un kad aprunātājs prom, tad nesaskaņas izbeidzas pašas no sevis.
21Kā ogles rada karstumu un malka liek uzliesmot ugunij, tā nesaticīgs cilvēks izraisa nesaskaņas un rāšanos.
22Lišķa vārdi ir kā saldi kumosi, un tie iet visai pie sirds.
23Draudzībā kvēlojošas lūpas un launa sirds ir kā lauskas gabaliņš, kas pārklāts ar sudraba putu krāsu.
24Gan ienaidnieks cenšas izlikties tev ar muti draugs, tad tomēr sirdi viņam apslēpts ir viltus.
25Kad viņš mīlīgus vārdus runā, tad netici viņam, jo septiņas negantības mīt viņa sirdi.
26Lai gan ienaidu aizsedz ar viltu, tad taču viņa ļaunprātība draudzes priekšā drīzi vien atklāsies.
27Kas bedri rok, tas pats tajā iekrīt, un kas veļ kalnup akmeni, tam tas atpakaļiski uzvelsies virsū.
28Viltus mēle ienīst to, kam pati dzēlusi, un liekulīga mute ir par iemeslu pazudināšanai.
Pašlaik izvēlēts:
SALAMANA PAMĀCĪBAS 26: LTV1965
Izceltais
Dalīties
Kopēt
Vai vēlies, lai tevis izceltie teksti tiktu saglabāti visās tavās ierīcēs? Reģistrējieties vai pierakstieties
Latvian Bible © Latvian Bible Society, 1965.
SALAMANA PAMĀCĪBAS 26
26
1Kā sniegs neder vasarai un lietus ražas novākšanas laikam, tā nepiederas gods vientiesīgam neprašam.
2Kā aizlaižas bez kādām pēdām putns, un kā pāri aizspindz bezdelīga, tā izskan nepelnīti lāsti, tie nepiepildās.
3Zirgam pātaga, ēzelim iemaukti un nejēgas mugurai rīkste.
4Neatbildi nejēgam pēc viņa nezināšanas, lai tu nekļūtu līdzīgs viņam. —
5Bet atbildi viņam tiešām tā, kā viņš nezināšanas dēļ pelnījis, —lai viņš neiedomātos sevi tiešām gudru esam.
6Darbu uzticēt nejēgas rokām ir tikpat, kā kad sev nocērt kājas un pārdzīvo lielas briesmas. —
7Cik maz klājas kroplim par deju, tikpat maz nejēgam runāt par gudrību.
8Kas izrāda godu nejēgam, ir līdzīgs tādam, kas lingā liek prom sviešanai dārgakmeni.
9Kā ērkšķu zars, kas nonācis piedzēruša rokā, tāds ir gudrs izteiciens neprāša mutē.
10Labs pratējs izveido lietu pareizi, bet kas darbam pieņem nepratēju, tam tas tiek sabojāts.
11Kā suns atkal apēd izvemto, tā rīkojas arī nejēga, bez mitas atkārtodams to pašu muļķību. —
12Ja tu redzi tūru, kas pats sev šķiet visai gudrs esam, tad vairāk var sagaidīt no neprašas nekā no tāda.
13Sliņķis saka: „Jauns lauva staigā pa ceļu, un pieaudzis lauva pa pilsētas ielām.“
14Sliņķis grozās pa gultu kā durvis kabēs.
15Sliņķis ielaiž savu roku podā un sajūt kā lielu grūtumu piecelt to atkal pie mutes.
16Sliņķis iedomājas sevi gudrāku esam par septiņiem, kas dzīves ziņu māca citiem.
17Kas iziet citu priekšā un iejaucas svešās nesaskaņās, ir kā tāds, kas suni plēš aiz ausim.
18Kā neprātis šauj ar loku un šautrām un kādu ari nogalina,
19Tā dara ari neīsts cilvēks ar savu tuvāko un saka pēc tam: „Es tikai pajokoju.“
20Kad malkas vairs nav, tad uguns izdziest, un kad aprunātājs prom, tad nesaskaņas izbeidzas pašas no sevis.
21Kā ogles rada karstumu un malka liek uzliesmot ugunij, tā nesaticīgs cilvēks izraisa nesaskaņas un rāšanos.
22Lišķa vārdi ir kā saldi kumosi, un tie iet visai pie sirds.
23Draudzībā kvēlojošas lūpas un launa sirds ir kā lauskas gabaliņš, kas pārklāts ar sudraba putu krāsu.
24Gan ienaidnieks cenšas izlikties tev ar muti draugs, tad tomēr sirdi viņam apslēpts ir viltus.
25Kad viņš mīlīgus vārdus runā, tad netici viņam, jo septiņas negantības mīt viņa sirdi.
26Lai gan ienaidu aizsedz ar viltu, tad taču viņa ļaunprātība draudzes priekšā drīzi vien atklāsies.
27Kas bedri rok, tas pats tajā iekrīt, un kas veļ kalnup akmeni, tam tas atpakaļiski uzvelsies virsū.
28Viltus mēle ienīst to, kam pati dzēlusi, un liekulīga mute ir par iemeslu pazudināšanai.
Pašlaik izvēlēts:
:
Izceltais
Dalīties
Kopēt
Vai vēlies, lai tevis izceltie teksti tiktu saglabāti visās tavās ierīcēs? Reģistrējieties vai pierakstieties
Latvian Bible © Latvian Bible Society, 1965.