Ījaba 30
30
Ījaba tagadēja nelaime un kārdināšana.
1Bet nu par mani smejas, kas jaunāki nekā es, kuru tēvus es nebūtu cienījis likt pie saviem lopu suņiem. #29:8, 19:18. 2Viņu roku spēku kur es to liktu? Viņu zaļums un krietnums bija iznīcis#30:2 iznīcis GL7 pagalam.#30:2 GL1 Kam būtu man arīdzan vajadzīgs viņu roku spēks? Pie kuriem vecums jau bija nonīcis. 3Kas trūkuma un bada pēc vientuļi bija, un bēga uz tukšām, tumšām posta un izpostītām vietām.#30:3 GL7 No trūkuma un bada izdēdējuši tie grauza noras, tumšās tuksneša un posta vietās. 4Tie nātres izplūca pie krūmiem un paegļu saknes tiem bija par barību. 5No ļaužu vidus tie tapa izdzīti un tiem uzkliedza kā zagļiem. 6Bailīgās gravās tiem bija jādzīvo, un zemes un akmeņu caurumos. 7Krūmos tie brēca, un dadžos tie gūlās, 8Nesaprašu un negoda ļaužu bērni, kas no zemes bija izdzīti! 9Bet nu es tiem esmu tapis par dziesmiņu un esmu tiem par pasaku. #17:6. Raud 3:14. 10Tie uzskata mani par negantību, atstājās tālu no manis un nekaunas man vaigā spļaudīt. #19:13. Jes 50:6. 11Jo Dievs manu dvēseli ir darījis gurdenu un mani apbēdinājis; tad tie vairs nevaldās manā priekšā. #12:18. 12Pa labo roku ceļas puikas un stumda manas kājas un taisa savu ceļu, mani samaitāt. #19:12. 13Tie salauž manu laipu, tie palīdz mani gāzt, paši būdami bez palīga. 14Tie nāk kā caur platu plīsumu; ar lielu troksni tie plūst šurpu. 15Briesmas man uzbrukušas, kā ar vētru aizdzīta mana godība, un kā mākonis nozudusi mana laime. 16Tādēļ nu mana dvēsele nerimst manī, un bēdu laiks mani aizgrābis. #Dāv.dz 42:5. 17Naktī mani kauli top izurbti manī, un kas mani grauž, nerimst. #19:26. 18Caur varenu spēku mans apģērbs pārvērties; tas mani žņaudz, kā apkakle. #7:5. 19Viņš mani iemetis dubļos, un es esmu tapis kā pīšļi un pelni. 20Es Tevi piesaucu, bet Tu man neatbildi, es gaidu, bet Tu tik skaties. #19:7, 31:35. 21Tu pret mani esi palicis briesmīgs, ar Savu vareno roku Tu man turies pretī. 22Tu mani pacēli, kā vējš mani aiznes, un man izkūst visa laime. 23Jo es zinu, ka Tu mani nodosi nāvē, kur visi dzīvie kopā aiziet mājot. #Māc 12:5. Ebr 9:27. 24Tomēr, vai krītot neizstiepj roku, jeb vai bojā ejot nebrēc. 25Vai es neraudāju par grūtdienīti vai mana dvēsele nenoskuma par apbēdināto? #Rom 12:15. 26Bet kad es nu gaidīju labumu, tad nāca ļaunums; kad es cerēju uz gaismu, tad nāca tumsa. #Jer 14:19. Jes 59:9. 27Manas iekšas verd un nemitās, bēdu dienas man uzgājušas. 28Es esmu melns, bet ne no saules, es paceļos un kliedzu draudzes vidū. #Augst.dz 1:6. 29Vilkiem esmu palicis par brāli un pūces bērniem par biedri. #17:14. 3Moz 11:16. Mih 1:8. 30Mana āda palikusi melna uz manis, un mani kauli ir izkaltuši no karstuma. #Dāv.dz 102:3. Raud 5:10, 4:8. 31Tādēļ mana kokle ir tapusi par žēlabām un mana stabule par vaimanām. #Dāv.dz 30:11.
Pašlaik izvēlēts:
Ījaba 30: LG8
Izceltais
Dalīties
Kopēt
Vai vēlies, lai tevis izceltie teksti tiktu saglabāti visās tavās ierīcēs? Reģistrējieties vai pierakstieties
Glika Bībele 8. izdevums © Latvijas Bībeles Savienība (Latvian Bible Union)
Ījaba 30
30
Ījaba tagadēja nelaime un kārdināšana.
1Bet nu par mani smejas, kas jaunāki nekā es, kuru tēvus es nebūtu cienījis likt pie saviem lopu suņiem. #29:8, 19:18. 2Viņu roku spēku kur es to liktu? Viņu zaļums un krietnums bija iznīcis#30:2 iznīcis GL7 pagalam.#30:2 GL1 Kam būtu man arīdzan vajadzīgs viņu roku spēks? Pie kuriem vecums jau bija nonīcis. 3Kas trūkuma un bada pēc vientuļi bija, un bēga uz tukšām, tumšām posta un izpostītām vietām.#30:3 GL7 No trūkuma un bada izdēdējuši tie grauza noras, tumšās tuksneša un posta vietās. 4Tie nātres izplūca pie krūmiem un paegļu saknes tiem bija par barību. 5No ļaužu vidus tie tapa izdzīti un tiem uzkliedza kā zagļiem. 6Bailīgās gravās tiem bija jādzīvo, un zemes un akmeņu caurumos. 7Krūmos tie brēca, un dadžos tie gūlās, 8Nesaprašu un negoda ļaužu bērni, kas no zemes bija izdzīti! 9Bet nu es tiem esmu tapis par dziesmiņu un esmu tiem par pasaku. #17:6. Raud 3:14. 10Tie uzskata mani par negantību, atstājās tālu no manis un nekaunas man vaigā spļaudīt. #19:13. Jes 50:6. 11Jo Dievs manu dvēseli ir darījis gurdenu un mani apbēdinājis; tad tie vairs nevaldās manā priekšā. #12:18. 12Pa labo roku ceļas puikas un stumda manas kājas un taisa savu ceļu, mani samaitāt. #19:12. 13Tie salauž manu laipu, tie palīdz mani gāzt, paši būdami bez palīga. 14Tie nāk kā caur platu plīsumu; ar lielu troksni tie plūst šurpu. 15Briesmas man uzbrukušas, kā ar vētru aizdzīta mana godība, un kā mākonis nozudusi mana laime. 16Tādēļ nu mana dvēsele nerimst manī, un bēdu laiks mani aizgrābis. #Dāv.dz 42:5. 17Naktī mani kauli top izurbti manī, un kas mani grauž, nerimst. #19:26. 18Caur varenu spēku mans apģērbs pārvērties; tas mani žņaudz, kā apkakle. #7:5. 19Viņš mani iemetis dubļos, un es esmu tapis kā pīšļi un pelni. 20Es Tevi piesaucu, bet Tu man neatbildi, es gaidu, bet Tu tik skaties. #19:7, 31:35. 21Tu pret mani esi palicis briesmīgs, ar Savu vareno roku Tu man turies pretī. 22Tu mani pacēli, kā vējš mani aiznes, un man izkūst visa laime. 23Jo es zinu, ka Tu mani nodosi nāvē, kur visi dzīvie kopā aiziet mājot. #Māc 12:5. Ebr 9:27. 24Tomēr, vai krītot neizstiepj roku, jeb vai bojā ejot nebrēc. 25Vai es neraudāju par grūtdienīti vai mana dvēsele nenoskuma par apbēdināto? #Rom 12:15. 26Bet kad es nu gaidīju labumu, tad nāca ļaunums; kad es cerēju uz gaismu, tad nāca tumsa. #Jer 14:19. Jes 59:9. 27Manas iekšas verd un nemitās, bēdu dienas man uzgājušas. 28Es esmu melns, bet ne no saules, es paceļos un kliedzu draudzes vidū. #Augst.dz 1:6. 29Vilkiem esmu palicis par brāli un pūces bērniem par biedri. #17:14. 3Moz 11:16. Mih 1:8. 30Mana āda palikusi melna uz manis, un mani kauli ir izkaltuši no karstuma. #Dāv.dz 102:3. Raud 5:10, 4:8. 31Tādēļ mana kokle ir tapusi par žēlabām un mana stabule par vaimanām. #Dāv.dz 30:11.
Pašlaik izvēlēts:
:
Izceltais
Dalīties
Kopēt
Vai vēlies, lai tevis izceltie teksti tiktu saglabāti visās tavās ierīcēs? Reģistrējieties vai pierakstieties
Glika Bībele 8. izdevums © Latvijas Bībeles Savienība (Latvian Bible Union)