Àwọn Ẹsẹ Bíbélì Tí Ọ̀pọ̀ Èèyàn Mọ PIRMĀ MOZUS 8

Pín

Kad tas Kungs oda patīkamo smaržu, Viņš sacīja uz sevi: „Es turpmāk vairs nenolādēšu zemi cilvēka dēļ, jo cilvēka sirdsprāts ir ļauns no mazām dienām, un Es arī turpmāk vairs neiznīcināšu visu dzīvo radību, kā Es to esmu darījis. Kamēr būs dienas virs zemes, nemitēsies sēšana un pļaušana, aukstums un karstums, vasara un ziema, diena un nakts.“

Un Noa uzcēla tam Kungam altāri un paņēma no ikviena šķīsta dzīvnieka un no ikviena šķīsta putna un upurēja dedzināmo upuri uz altāra.

Tad Dievs atcerējās Nou, kā arī visus zvērus un visus kustoņus, kas bija ar viņu šķirstā. Un Dievs lika vējam pūst pār zemi, tad ūdeņi kritās.

Tad balodis atgriezās tā ap vakara laiku, un, lūk, noplūkta olīvas lapa bija viņa knābī, un Noa tūdaļ noprata, ka ūdeņi zemes virsū bija noskrējuši.