LŪKAS EVAŅG̒ELIJS 23
23
1Un viss viņu pulks cēlās un noveda Jēzu pie Pilāta
2Un iesāka viņu apsūdzēt, sacīdami: „Mēs atrodam, ka šis mūsu tautu mulsina un aizliedz dot ķeizaram nodokļus, sacīdams: Viņš esot Kristus, ķēniņš.“
3Un Pilāts viņam jautāja, sacīdams: „Vai tu esi jūdu ķēniņš?“ Un viņš atbildēdams tam sacīja: „Tu to saki.“
4Bet Pilāts sacīja augstajiem priesteriem un ļaudīm: „Es nekādas vainas pie šī cilvēka neatrodu.“
5Un tie viņam uzmācās un sacīja: „Viņš uzmusina tautu, mācīdams pa visu Jūdeju, iesākdams no Galilejas līdz šejienei.“
6Bet kad Pilāts to dzirdēja, tad viņš jautāja, vai šis cilvēks esot no Galilejas.
7Un izzinājis, ka viņš piederot Hēroda tiesā, tas viņu nosūtīja pie Hēroda, kas tanīs dienās arī bija Jeruzālemē.
8Bet kad Hērods Jēzu redzēja, tas tapa līksms. Jo tas jau sen gribēja viņu redzēt, tādēļ ka tas daudz par viņu bija dzirdējis un cerēja kādu zīmi no viņa redzēt.
9Un tas daudz vārdiem viņu izjautāja. Bet viņš tam nekā neatbildēja.
10Un augstie priesteri un rakstu mācītāji stāvēja un viņu ļoti apsūdzēja.
11Bet Hērods ar savu pils saimi viņu nicināja un apmēdīja, un apvilka tam baltu drēbi, un sūtīja to atpaka pie Pilāta.
12Tai dienā Pilāts un Hērods tapa draugi, jo papriekšu tie savā starpā bija naidā.
13Un Pilāts, sasaucis augstos priesterus un virsniekus un ļaudis,
14Tiem sacīja: „Jūs šo cilvēku pie manis esat atveduši, ka viņš ļaudis musinot, un redziet, es viņu esmu jūsu priekšā nopratinājis un pie tā cilvēka neesmu atradis nekādas vainas, kādēļ jūs viņu apsūdzat;
15Un Hērods arī ne; jo tas viņu pie mums atpakaļ sūtījis, un redzi, viņš nekā nav darījis, ar ko nāvi būtu pelnījis,
16Tāpēc es viņu gribu pārmācīt un atlaist.“
17[Un uz svētkiem tam vajadzēja viņiem vienu cietumnieku atlaist.]
18Bet viss pulks brēca un sacīja: „Nost ar šo, un: atlaid mums Barabu!“
19Tas kāda dumpja dēļ, kas pilsētā bija noticis, un slepkavības dēļ bija iemests cietumā.
20Tad Pilāts atkal viņus uzrunāja, gribēdams Jēzu atlaist.
21Bet tie sauca un sacīja: „Sit viņu krustā, sit viņu krustā!“
22Bet viņš trešo reizi tiem sacīja: „Ko tad šis ļauna darījis? Es pie viņa nekādas nāves vainas neatrodu; tāpēc es viņu gribu pārmācīt un atlaist.“
23Bet tie tam uzmācās ar lielu kliegšanu, lūgdami, ka viņš taptu krustā sists, un viņu kliegšana pārspēja.
24Tad Pilāts nosprieda izpildīt viņu vēlēšanos.
25Un viņš tiem atlaida to, kas dumpja un slepkavības dēļ cietumā bija iemests, ko tie bija izlūgušies, bet Jēzu tas nodeva viņu gribai.
26Un kad viņu aizveda, tie saņēma no Kirēnas kādu Sīmani, kas nāca no lauka, un uzlika tam krustu, lai tas to Jēzum nestu pakaļ.
27Bet liels ļaužu un sievu pulks viņam sekoja, tās viņu nožēloja un apraudāja.
28Bet Jēzus pret tām pagriezās un sacīja: „Jūs Jeruzālemes meitas, neraudiet par mani, bet raudiet pašas par sevi un par saviem berniem.
29Jo redziet, nāks dienas, kad sacīs: Svētīgas ir neauglīgās un tās miesas, kas nav bērnus nesušas un krūtis, kas nav zīdījušas.
30Tad tie iesāks sacīt uz kalniem: Krītiet uz mums! un uz pakalniem. Apklājiet mūs!
31Jo, kad to dara pie zaļa koka, kas tad notiks pie nokaltuša?“
32Bet divi ļaundari arī tapa novesti, ka taptu nomaitāti lidz ar viņu.
33Un kad tie nonāca tai vietā, ko sauc par pieres vietu, tad tie tur sita krustā viņu un tos ļaundarus, vienu pa labo un otru pa kreiso roku.
34Bet Jēzus sacīja: „Tēvs, piedod tiem, jo tie nezina, ko tie dara.“ Un tie, viņa drēbes dalīdami, kauliņus par tām meta.
35Un ļaudis stāvēja skatīdamies. Bet arī virsnieki viņu izsmēja, sacīdami: „Viņš citiem palīdzējis, lai palīdzas pats sev, ja šis ir Kristus, Dieva izredzētais.“
36Un ari kareivji viņu apmēdīja, piegāja un viņam etiķi atnesa
37Un sacīja: „Ja tu esi jūdu ķēniņš, tad palīdzies pats sev!“
38Un virsraksts pār viņu bija uzrakstīts: „Šis ir jūdu ķēniņš.“
39Un viens no pakārtajiem ļaun-dariem viņu zaimoja, sacīdams. „Ja tu esi Kristus, tad glāb sevi pašu un mūs!“
40Bet otrs to norāja un sacīja: „Arī tu nebīsties Dieva, kas esi tai pašā sodā!
41Un mums gan pareizi notiek: Jo mēs dabūjam, ko esam pelnījuši ar saviem darbiem, bet šis nekā ļauna nav darījis.“
42Un viņš sacīja: „Jēzu, piemini mani, kad tu nāksi savā valstībā!“
43Un Jēzus tam sacīja: „Patiesi, es tev saku: Šodien tu būsi ar mani para-dīzē.“
44Un tas bija ap sesto stundu. Tad tapa tumšs pār visu zemi līdz devītai stundai.
45Un saule tapa aptumšota, un priekškaramais auts dievnamā pārplīsa vidū pušu.
46Un Jēzus sauca skaņā balsi: „Tēvs, es nododu savu garu tavās rokās.“ Un to sacījis, viņš nomira.
47Un virsnieks redzēdams, kas notika, Dievu teica un sacīja: „Patiesi, šis bijis taisns cilvēks.“
48Un visi ļaudis, kas tur klāt bija un redzēja, kas notika, sita pa krūtīm un griezās atpakaļ.
49Bet visi viņa paziņas stāvēja no tālienes un sievas, kas ar viņu bija nākušas no Galilejas un šās lietas redzēja.
50Un, redzi, viens virs, Jāzeps vārdā, kas bija runas kungs, labs un taisns vīrs—
51Sis nebija piebiedrojies viņu padomam un darīšanai—no Arimatijas, jūdu pilsētas, kas arī pats gaidīja uz Dieva valstību,
52Šis aizgāja pie Pilāta un lūdza Jēsus miesas
53Un tās noņēma, ietina smalkā audeklā un ielika kapā, kas bija izcirsts klintī, kur vēl neviens nebija glabāts.
54Un tā bija sataisāmā diena, un sabats jau sākās.
55Un sievas, kas ar viņu bija nākušas no Galilejas, arī gāja līdz un apskatīja kapu, un kā viņa miesas tapa noliktas.
56Un atpakaļ griezušās, tās sataisīja smaršīgas svaidāmās zāles, un sabatu tās pavadīja klusu pēc bauslības.
Latvian Bible © Latvian Bible Society, 1965.