Marka 5
5
Jēzus dziedina apsēsto
(Mt 8:28–34; Lk 8:26–39)
1Viņi nonāca viņpus jūras, Gerasas#5:1 Gergesenes (Gadarenes). apgabalā. 2Kad viņš izkāpa no laivas, tūlīt viņu sastapa kāds nešķīsta gara apsēsts cilvēks, kas nāca no kapiem. 3Viņa miteklis bija kapos, un neviens viņu pat ar ķēdēm nespēja saistīt. 4Jo viņš bieži bija važām un ķēdēm saistīts, bet viņš sarāva ķēdes un salauza važas, un neviens nespēja viņu savaldīt. 5Naktīm un dienām viņš kapos un pakalnos kliedza un dauzīja sevi ar akmeņiem. 6Jēzu no tālienes ieraudzījis, viņš pieskrēja un metās viņa priekšā zemē, 7un skaļā balsī kliedza: “Kāda mums daļa vienam gar otru, Jēzu, tu Dieva, Visuaugstā, Dēls? Es zvērinu tevi pie Dieva, nemoki mani!” 8Jēzus tam sacīja: “Nešķīstais gars, izej no šī cilvēka!” 9Tad viņš tam jautāja: “Kāds ir tavs vārds?” Un tas atbildēja viņam: “Mans vārds ir leģions, jo mūsu ir daudz.” 10Un tas sāka viņu ļoti lūgt, lai viņš neaizsūtītu tos prom no šī apvidus. 11Turpat kalna tuvumā ganījās liels cūku bars. 12Un visi nešķīstie gari lūdza viņu: “Sūti mūs, lai ieejam cūkās!” 13Un Jēzus tiem to atļāva, un nešķīstie gari izgāja un iegāja cūkās; un ganāmpulks, skaitā ap divi tūkstoši, metās no kraujas jūrā un tur noslīka. 14Bet cūku gani aizbēga un izdaudzināja to pilsētā un laukos. Un ļaudis nāca skatīt, kas noticis. 15Viņi nāca pie Jēzus un ieraudzīja dēmonu apsēsto, to, kurā nupat vēl bija leģions, sēžam apģērbtu un pie pilna prāta, un tie izbijās. 16Tie, kas to bija redzējuši, izstāstīja viņiem, kas bija noticis ar dēmonu apsēsto un cūkām. 17Ļaudis ņēmās viņu pierunāt, lai iet prom no šī apvidus. 18Kad viņš kāpa laivā, tas, kas vēl nesen bija dēmonu apsēsts, lūdza Jēzu, lai atļauj būt kopā ar viņu. 19Bet Jēzus to neļāva un tam sacīja: “Ej savās mājās pie savējiem un stāsti tiem, ko Kungs tev darījis un kā ir tevi apžēlojis.” 20Un viņš aizgāja un sāka Dekapolē stāstīt, ko Jēzus viņam bija darījis, un visi brīnījās.
Jēzus dodas modināt Jaīra mirušo meitiņu
(Mt 9:18–19; Lk 8:40–42)
21Kad Jēzus laivā pārcēlās atpakaļ, liels ļaužu pūlis sapulcējās pie viņa, un viņš bija pie jūras. 22Tad nāca viens no sinagogas priekšniekiem, vārdā Jaīrs, un, ieraudzījis viņu, krita pie viņa kājām 23un ļoti lūdza viņu: “Mana meitiņa ir tuvu nāvei; nāc un uzliec viņai rokas, ka tā kļūst vesela un dzīvo!” 24Un Jēzus aizgāja kopā ar viņu. Un liels ļaužu pūlis sekoja un spiedās viņam virsū.
Slimā sieviete pieskaras Jēzus drēbēm
(Mt 9:20–23; Lk 8:43–48)
25Kādai sievietei, kas jau divpadsmit gadus sirga ar asiņošanu 26un bija daudz cietusi no daudzajiem ārstiem un iztērējusi visu, kas viņai bija, bet nebija guvusi nekādu labumu, kļuva aizvien sliktāk. 27Viņa, izdzirdējusi par Jēzu, nāca ļaužu burzmā un no mugurpuses pieskārās viņa drēbēm. 28Viņa domāja: “Ja vien viņa drēbēm pieskaršos, kļūšu vesela!” 29Un tūlīt viņas asiņošana apstājās, un viņa juta savā ķermenī, ka no šīs kaites ir dziedināta. 30Un Jēzus, uzreiz sajutis, ka spēks no viņa izgājis, pagriezās ļaužu pūlī un jautāja: “Kas aizskāra manas drēbes?” 31Bet viņa mācekļi viņam teica: “Tu redzi, kā ļaudis spiežas tev virsū, un tu jautā: kas mani aizskāra?” 32Viņš lūkojās apkārt, lai ieraudzītu, kas to bija darījis. 33Bet sieviete nobijusies un drebēdama, sapratusi, kas ar viņu noticis, nāca un nokrita viņa priekšā un izstāstīja visu taisnību. 34Viņš tai sacīja: “Meita, tava ticība tevi ir dziedinājusi, ej ar mieru un esi vesela no savas kaites.”
Jēzus uzmodina Jaīra mirušo meitiņu
(Mt 9:23–26; Lk 8:49–56)
35Kamēr viņš vēl runāja, nāca kādi no sinagogas priekšnieka nama un viņam sacīja: “Tava meita ir mirusi, kādēļ vēl apgrūtini Skolotāju?” 36Bet Jēzus, viņu runāto dzirdēdams, sacīja sinagogas priekšniekam: “Nebīsties, tikai tici!” 37Un viņš neļāva nevienam nākt sev līdzi kā vien Pēterim, Jēkabam un Jānim, Jēkaba brālim. 38Viņi nāca sinagogas priekšnieka namā un redzēja kņadu un tos, kas skaļi raud un vaimanā. 39Un iegājis viņš tiem sacīja: “Ko ceļat kņadu un raudat? Tas bērns nav miris, bet guļ.” 40Un tie viņu izsmēja. Bet viņš, izdzinis visus ārā, ņēma līdzi bērna tēvu un māti un savējos un iegāja pie bērna. 41Satvēris bērna roku, viņš sacīja tai: “Talitā kūmi!” – tulkojumā: “Meitiņ, es tev saku, celies!” 42Un meitiņa tūlīt piecēlās un staigāja; viņai bija divpadsmit gadu. Un tos pārņēma liels satraukums, 43un viņš tiem stingri piekodināja, ka neviens neko neuzzinātu, un lika viņai dot ēst.
Pašlaik izvēlēts:
Marka 5: NLB-POR
Izceltais
Dalīties
Kopēt
Vai vēlies, lai tevis izceltie teksti tiktu saglabāti visās tavās ierīcēs? Reģistrējieties vai pierakstieties
New Latvian Inter-confessional Bible with Deuterocanonicals © Latvian Bible Society, 2012.