Prāta cīņas lauksParaugs

Pilnīgi pārliecināts

“[Jo Ābrahāms], pretī katrai [cilvēcīgai] cerībai cerēdams, ir ticējis, ka viņš kļūs par tēvu daudzām tautām, kā sacīts: [tik nesaskaitāms] būs tavs dzimums. Viņš arī nezaudēja ticību, vērodams, ka viņa miesa jau ir pamirusi – viņam varēja būt jau simts gadu – un ka pamiris arī Sāras mātes klēpis. Dieva apsolījumu viņš neuzņēma ar šaubām un neuzticību, bet, Dievam godu dodams, kļuva stiprs ticībā, pilnīgi pārliecināts, ka Dievs to, ko Viņš ir apsolījis, spēj arī darīt.”  - ROMIEŠIEM 4:18–21

Lai arī cik reižu es lasītu stāstu par Ābrahāmu, tas mani pārsteidz ikreiz no jauna. Tas ir stāsts ne tikai par bērnu, kurš piedzima vīram, kuram bija jau simts gadu. Jā, tas ir brīnums, bet tikpat pārsteidzošs ir fakts, ka šī apsolījuma piepildījumu viņš gaidīja divdesmit piecus gadus! Kad Dievs viņam bija apsolījis dēlu, Ābrahāmam bija septiņdesmit pieci gadi.

Diez, cik daudzi no mums ticētu Dievam un dzīvotu ar šādu cerību divdesmit piecus gadus. Vairums no mums, visticamāk, būtu nosprieduši – “Laikam jau tas nemaz nebija Dievs.” “Varbūt Dievs to tā nebija domājis.” “Man jādodas kaut kur citur, lai saņemtu jaunu vārdu no Dieva.”

Sārai un Ābrahāmam nebija viegli turēties pie šī apsolījuma. Centienos iegūt to, ko viņi tik ļoti gribēja, Sāras kalpone Hagare arī dzemdināja Ābrahāmam dēlu, tomēr Dievs skaidri norādīja, ka tas nav Viņa ieplānotais ceļš. Es ticu, ka viņu pašu rīcība aizkavēja Dieva apsolītā dēla ierašanos.

Savā nepacietībā mēs bieži ņemam grožus savās rokās. Es teiktu, ka tieši tad mums dzimst “spīdošas idejas” jeb mūsu pašu plāni, kurus mēs ceram tālāk nodot Dieva rokās. Tomēr šie plāni bieži vien atver durvis apjukumam un haosam. Protams, pēc tam nākas tikt galā ar to radītajām sekām, kas bieži aizkavē apsolīto brīnumu.

Kad Mozus nokāpa no Sinaja kalna, kur bija saņēmis no Dieva desmit baušļus, viņš ieraudzīja izraēliešu nelietīgumu, kuri, viņu gaidot, bija kļuvuši nepacietīgi. Sadusmots, viņš saplēsa akmens plāksnes, uz kurām Dievs bija uzrakstījis baušļus. Lai arī mēs varam saprast Mozus dusmas, tomēr nedrīkstam aizmirst, ka tā nebija Dieva vadīta rīcība. Līdz ar to Mozum atkal nācās kāpt Sinaja kalnā un vēlreiz sākt visu garo ceļu, lai saņemtu desmit baušļus. Mirkļa emocionālā izlādēšanās Mozum, iespējams, sniedza gandarījumu, tomēr deva arī ļoti daudz papildus darba. Tā mums visiem ir laba mācība. Vispirms mums ir jālūdz un tad jāpieņem Dieva plāns, nevis vispirms jāizplāno un tad jālūdz, lai mūsu plāns īstenotos.

Ir grūti ticēt Dievam un gadiem ilgi paļauties uz Viņa apsolījumiem. Nereti pēc sapulcēm pie manis nāk dažādi cilvēki ar ļoti skumjiem stāstiem. Es viņus iedrošinu saglabāt optimismu un dzīvesprieku. Daži ieklausās katrā manā vārdā, pamāj, varbūt pat pasmaida, un tad izskan pats negatīvākais no visiem vārdiem – “Bet...”. Ar šo vienu vārdu zem paklāja tiek paslaucīts viss, ko esmu teikusi. Šāda rīcība ir pretēja Ābrahāmam.

Bībelē mēs atrodam apsolījumus, cerību un iedrošinājumu. Dievs apsola labu tiem, kas kalpo Viņam. Neskatoties uz mūsu nejēdzīgajiem apstākļiem, un dažiem šie apstākļi tiešām ir briesmīgi, Dievs joprojām apsola darīt labu. Tomēr jāatceras, ka mūsu izpratne par to, kas ir labs, var atšķirties no Dieva prāta. Iespējams, ja uzreiz dabūsim to, ko gribam, tas nemaz nebūs pats labākais risinājums. Reizēm labākais risinājums ir gaidīšana, jo tā palīdz sevī attīstīt dievbijīgu raksturu.

Tas Kungs vēlas mums darīt labu, mūs iepriecināt, bet velns vēlas darīt sliktu un likt mums justies nožēlojami. Mēs varam saglabāt pacietību un turpināt ticēt Dieva apsolījumiem vai arī varam ļaut vienam velna čukstam piepildīt mūsu ausis un novest maldu ceļos.

Pārāk daudzi no mums ignorē to, ka Dievs ir visu brīnumu sākums. Viņa specializācija ir viss neiespējamais: Viņš dāvāja dēlu Sārai, kurai bērnu vairs nevarēja būt, Viņš pašķīra Sarkano jūru, lai izraēlieši varētu to šķērsot sausām kājām, Viņš tika galā ar Goliātu ar vienu vienīgu lingas metienu. Tie visi ir brīnumi. Tā darbojas Svētais Gars – uzvarot dabas likumus (Viņš pats tos ir radījis, līdz ar to arī pats tos var pārkāpt).

Vēstules ebrejiem 11. nodaļa ir ticības nodaļa par Dieva ļaudīm, kuri uzdrošinājās ticēt apsolījumiem. “Bet bez ticības nevar patikt. Jo tam, kas pie Dieva griežas, nākas ticēt, ka Viņš ir un ka Viņš tiem, kas Viņu meklē, atmaksā.” (6. pants)

Domājot par šo pantu, es redzu, kā velns pielavās. Viņš mums saka – “Jā, tā jau arī ir. Viņi bija īpaši cilvēki. Bet tu neesi nekas. Dievs tavā labā neko īpašu nedarīs. Kāpēc gan, lai Viņš ko darītu?”

Tie ir sātaniski meli – meli, kurus mēs pārāk bieži pieņemam. Dievs mīl ikvienu no mums, un Bībelē teikts, ka Viņš ir mūsu Tēvs. Jebkurš labs tēvs ar prieku dara labu saviem bērniem. Dievs vēlas darīt labu tev un man.

Sagaidi, ka tavā dzīvē notiks brīnums. Sagaidi daudzus brīnumus.

Pilnīga pārliecība par Dieva brīnumiem dos labus rezultātus, jo Viņš, kas ir Labs, par to parūpēsies. Atsakies padoties, un tu piedzīvosi savas pārliecības augļus.

“Mīļais debesu Tēvs, piedod manu neticību. Piedod, ka ļauju sātanam mani pievilt un likt domāt, ka es neesmu vērtīgs, ka neesmu Tavu brīnumu cienīgs. Es esmu cienīgs, jo Tu mani tādu esi darījis. Tu esi neiespējamā Dievs, un es lūdzu Tavu palīdzību gaidīt uz Tevi, nekad nepadoties. Es to lūdzu sava Kunga, Jēzus Kristus vārdā,  Āmen.”