Prāta cīņas lauksParaugs

Nepadodies!

Tad nu nepiekusīsim, labu darīdami, jo savā laikā mēs pļausim, ja nepagursim..  - GALATIEŠIEM 6:9

“Esmu bijusi kristiete divdesmit trīs gadus!”, teica Šerila. “Es netieku uz priekšu. Esmu tikpat vāja, kā toreiz, kad tikko pieņēmu Kristu kā savu Pestītāju. Es joprojām krītu. Nezinu, vai tas ir tā vērts.” Pār viņas vaigiem bira asaras, runājot par visām savām kļūdām un neveiksmēm. “Tagad es jau zinu, ko būtu pareizi darīt, bet es to nedaru. Reizēm es ar nolūku izdaru ko ļaunu vai nelaipnu. Kas gan par kristieti es esmu?!”

“Es teiktu, augoša kristiete,” es atbildēju.

Šerilas sejā parādījās izbrīnīts skatiens. “Augoša? Bet vai tu dzirdēji ______?”

“Jā, es dzirdēju. Bet, ja tu neaugtu, tad tagad nenožēlotu savas kļūdas. Tu būtu mierā ar savu garīgo līmeni vai arī būtu sev iestāstījusi, ka esi ļoti laba.”

“Bet es jūtos tik vāja un tik bieži lieku Dievam vilties.”

Es teicu Šerilai, ka viņai ir taisnība – viņa ir kritusi. Mēs visi reizēm krītam. Neviens no mums nav nevainojams. Ja neesam uzmanīgi, mēs ļaujam velnam norādīt, ko neesam sasnieguši, kuros brīžos esam bijuši vāji. Un tad ir tik viegli justies sliktam un rodas vēlēšanās padoties.

Bet ne tāds ir Gara nodoms. Dievs neatmet mums ar roku, lai arī cik smagi mēs kļūdītos. Gars nepārtraukti mūs brīdina, uzrunā. 

Mēs varam ļaut savām domām kavēties pie tā, ko neesam izdarījuši, ka mums vajadzētu būt garīgākiem, īpaši pēc tik daudziem gadiem. Bet tas ir velna triks – likt mums domāt par savām sakāvēm un kļūdām. Ja koncentrējamies uz to, kas mēs neesam, ko neesam sasnieguši, tad ļaujam velnam ieņemt jaunu teritoriju savā prāta cīņas laukā.

Jau tas vien, ka mana draudzene bija noraizējusies, bija veselīga pazīme, lai arī viņa pati to tā neredzēja. Ar Svētā Gara palīdzību viņa var atstumt velnu un atgūt viņa nozagto teritoriju.

Šķiet, ka Šerila domāja, ka svēta, uzvaroša dzīve rodas no vienas uzvaras pēc otras. Jā, mēs piedzīvojam posmus, kad ejam no vienas uzvaras uz nākamo, tomēr lielākā daļa mūsu uzvaru nāk lēni. Solīti pa solītim. Patiesībā, reizēm pat pussolīti pa pussolītim. Tā kā mūsu garīgā izaugsme ir lēna, mēs bieži vien pat neapzināmies, cik tālu esam tikuši. Ja velnam izdodas mūs pārliecināt, ka esam zaudētāji, ja nepiedzīvojam vienu iespaidīgu uzvaru pēc nākamās, viņam atkal ir izdevies uzcelt nozīmīgu cietoksni.

Mans padoms Šerilai un arī citiem kristiešiem, kas nonākuši tumšā ielejā, ir ieklausīties apustuļa Pāvila vārdos. Viņš ir pavēlējis mums nepadoties, citā tulkojumā teikts “nezaudēt drosmi”. Viņš saka – “Nepadodies, turpini cīnīties!”

Dzīve ir kā cīņa, un velns ir apņēmies mūs sakaut un iznīcināt. Mēs nekad nenonāksim tādā vietā, kur mums vairs nevajadzēs cīnīties. Tomēr tā nav tikai mūsu cīņa. Jēzus ir ne tikai ar mums, bet arī cīnās par mums. Viņš ir mums blakus, lai stiprinātu un mudinātu doties uz priekšu.

Mana draudzene minēja vēl daudzas citas kļūdas, bet es viņai atgādināju visas tās reizes, kad viņa bija uzvarējusi. “Tev šķiet, ka velns visu kontrolē, bet tā nav. Jā, tu esi kļūdījusies, bet tu esi arī uzvarējusi. Tu esi pratusi pastāvēt un esi augusi.”

“Nepadodies. Neatmet cerību.” Mums visiem jādzird šie vārdi. Man jādomā par vārdiem no Jesajas grāmatas: “Nebaidies, jo Es esmu tevi atpestījis; Es Esmu saucis tevi tavā vārdā; tu esi Mans. Kad tu iesi caur ūdeņiem, Es būšu pie tevis, un caur straumēm, tās tevi nepārpludinās; kad tu iesi caur uguni, tu nesadegsi, uguns liesmas tev nekaitēs!”

Tas ir Dieva apsolījums. Viņš neapsola, ka pilnībā mūs atbrīvos no grūtībām un cīņām, bet Viņš apsola, ka būs ar mums, lai mēs tās izturētu. “Nebīsties”, Viņš saka. Pārdomāsim šo vēsti. Mums nav jābīstas, jo Dievs ir ar mums. Un, ja Dievs ir ar mums, par ko mums vēl raizēties?

“Dievs, Tu esi ar mani, neskatoties uz manām kļūdām, un iedrošini mani nepadoties. Lūdzu, palīdzi man atcerēties, ka ar Tavu palīdzību es varu uzvarēt. Es to lūdzu Jēzus vārdā,  Āmen.”