Prāta cīņas lauksParaugs

“Es neko tur nevaru darīt!”

“Es šodien piesaucu debesis un zemi kā lieciniekus pret jums, ka lieku jūsu priekšā dzīvību un nāvi, svētību un lāstu; tad nu izvēlies dzīvību, ka dzīvotu gan tu, gan tavi pēcnācēji.” -  5. MOZUS 30:19

Kad Dievs iesāk mūsos mainīt kādu nevēlamu uzvedību, ir ļoti viegli pateikt – “Es tur neko nevaru darīt!” Ir vajadzīga īsta drosme un ticība, lai varētu teikt – “Esmu gatavs uzņemties atbildību un sakārtot savu dzīvi.”

Izvairīšanās un nevēlēšanās stāties pretim savām problēmām, ir liela problēma. Tas vien, ka neatzīstam savā dzīvē grēcīgu uzvedību vai attieksmi, mūs no tās neatbrīvo. Mēs pārāk bieži paslaukām to zem paklāja un paši mēģinām no tās paslēpties, tomēr, kamēr tā notiek, grēkam ir vara pār mums. Problēma, kas ir aprakta dzīva, nekad nenomirst.

Ļoti daudzus gadus es atteicos risināt bērnībā pārciestās seksuālās vardarbības radītās traumas. Tēvs bija tas, kurš mani izmantoja, un tajā pašā nedēļā, kad man palika astoņpadsmit gadu, es izmantoju izdevību, lai dotos prom no mājām. Man šķita, ka aizejot, es atstāju šo problēmu pagātnē, un neapzinājos, ka arī manā dvēselē ir atstātas rētas. Tās izpaudās manās domās, attieksmē un vārdos. Tās ietekmēja manu rīcību un visas manas attiecības. Es biju apglabājusi savu pagātni, paslēpusi to zem paklāja. Mums nav jādzīvo pagātnē; patiesībā arī Dieva Vārds mūs iedrošina to aizmirst un atlaist. Tomēr tas nenozīmē, ka varam brīvi ignorēt tās atstātās sekas un izlikties, ka dziļās rētas vairs nesāp.

Šīs apslāpētās sāpes būtiski diktēja manu uzvedību un aizkurināja negatīvu attieksmi pret dzīvi. Man vienmēr bija dažādi attaisnojumi. Es nerisināju pagātnes traumas, man vienkārši bija sevis žēl, un es teicu – “Es neko nevaru padarīt. Es neesmu vainīga, ka tiku izmantota.” Un, protams, tā nebija mana vaina. Tomēr tā bija mana atbildība ļaut Dievam man palīdzēt pārraut saites, kas mani bija sasaistījušas pēc pārciestās vardarbības. 

Dievs iesāka Savu atbrīvošanas darbu pie manis, uzrādot visas tās nepareizās domas, kuras biju pieņēmusi un ielaidusi savā prātā. Pirms varēju sagaidīt pārmaiņas savā dzīvē, bija jāmainās manam prātam. Iesākumā es pat negribēju uzņemties atbildību par savām domām. Man šķita – “Es taču nevaru ietekmēt to, par ko domāju – domas vienkārši iešaujas man prātā!” Bet ar laiku es sapratu, ka varu izvēlēties savas domas, es varēju apzināti par kaut ko domāt un kaut ko nedomāt. Es iemācījos, ka mums nav jāpieņem katra doma, kas ieskrien mums prātā. Mēs varam atmest nepareizās domas un aizvietot tās ar pareizām. 

Es iemācījos, ka tā vietā, lai izjustu bezpalīdzību attiecībā uz domām, kas piepilda manu prātu, es varu – un tas pat ir obligāti – izdarīt ko pozitīvu. 

Vairums mūsu domas ir ieradums. Ja mēs regulāri domājam par Dievu un visu labo, tad dievbijīgas domas ir ierasta parādība. Katru dienu caur mūsu prātu izplūst tūkstošiem domu. Mums varētu šķist, ka neko no tā nekontrolējam, tomēr tā nav. Lai arī mums nav jāpieliek ne mazāko pūļu, lai domātu nepareizas domas, nākas krietni piepūlēties, lai domātu labas domas. Kad sākam ieviest pārmaiņas, mums nākas izcīnīt īstu cīņu. 

Mūsu prāts ir cīņas lauks, un galvenais veids, kā sātans iesāk savu viltīgo un ļauno plānu, ir piekļūstot mūsu domām. Ja mums šķiet, ka nekādā mērā nespējam kontrolēt savas domas, tad sātans mūs noķers savā slazdā un sakaus. Tā vietā mēs varam apņemties domāt dievbijīgas domas. Mēs nepārtraukti izdarām izvēles. No kurienes šīs izvēles rodas? Tās dzimst mūsu domās. Savukārt, domas kļūst par vārdiem, kas pēc tam materializējas par rīcību. 

Dievs ir devis mums varu pieņemt lēmumu – izvēlēties pareizas domas nepareizo vietā. Kad pieņemam šo lēmumu, mums ir jāturpina domāt pareizas domas. Tas nav vienreizējs lēmums, tomēr ar katru reizi kļūst vieglāk. Jo vairāk mūsu dzīvi piepilda Bībele, lūgšanas, pielūgsme, sadraudzība ar citiem ticīgajiem, jo vieglāk ir nepārtraukti izvēlēties pareizās domas.

Varētu izklausīties, ka es ar to gribu teikt, ka kristīga dzīve ir viena vienīga cīņa. Daļēji tā arī ir, bet tā ir tikai maza daļa no lielā stāsta. Pārāk daudzi vēlas dzīvot uzvarošu kristīgu dzīvi, bet negrib izcīnīt cīņas. Tomēr uzvara taču nozīmē dažādu apstākļu un šķēršļu uzvarēšanu un pārvarēšanu. Tāpat mums jāatceras, ka dzīve nepaklausībā Dievam ir daudz grūtāka nekā izvēle dzīvot uzvarā. Jā, cīņas ir daļa no uzvarošas dzīves, tomēr beigās redzam, ka tas ir bijis tā vērts.

Lai spētu domāt pareizi, ir jāvingrinās, un tas ne vienmēr ir viegli, un nereti pat šķiet nedabiski apzināti izvēlēties domāt tikai par labo. Tomēr, ja saprotam, ka tieši tāds domāšanas veids ved uz dzīvību – gan tagad, gan mūžībā – tad tas ir visu pūļu un cīņu vērts.

Kad tiekam bombardēti ar šaubām un bailēm, tad ir īstais brīdis nostāties stipri un ar lielu apņēmību. Es nekad vairs negribu teikt – “Es neko nevaru padarīt!” Es gribu ticēt un teikt – “Dievs ir ar mani, un Viņš mani stiprina. Dievs dod man spēku uzvarēt.” Apustulis Pāvils to ir teicis šādi: “Bet paldies Dievam, kas mums devis uzvaru [darot mūs par uzvarētājiem] caur mūsu Kungu Jēzu Kristu. Tad nu, mani mīļie brāļi, topiet pastāvīgi, nešaubīgi, pilnīgāki Tā Kunga darbā vienumēr [vienmēr būdami pārāki, gūstot panākumus, darot vairāk kā vajadzīgs tā Kunga darbā], zinādami, ka jūsu darbs Tā Kunga lietās nav veltīgs [nekad nav nomests zemē, nav bezjēdzīgs].” (1. Korintiešiem 15:57-58)

Mēs varam izvēlēties. Ne tikai varam, bet mēs to arī darām. Neizstumjot sliktās domas no sava prāta, mēs ļaujam tām sevi ieņemt un sagūstīt.

Ir vajadzīgs laiks, lai iemācītos izvēlēties labo un atstumt ļauno. Tas nebūs viegli, tomēr, ikreiz uzņemoties atbildību un izdarot pareizos lēmumus, mēs dodamies īstajā virzienā.

“Varenais Dievs, atgādini man, ka es katru dienu izdaru daudz izvēles. Lūdzu, palīdzi man uzraudzīt savas domas, izvēlēties vienīgi tās, kas palīdz man uzveikt velnu un uzvarēt prātā notiekošo cīņu. Es to lūdzu Jēzus vārdā. Āmen.”