Prāta cīņas lauksParaugs

Vispirms - ciešanas

“Bet visas žēlastības Dievs, kas jūs Kristū ir aicinājis Savā mūžīgajā godībā, Tas jūs pēc īsām ciešanām pats sagatavos, stiprinās, spēcinās, darīs pastāvīgus.”. - 1.  PĒTERA 5:10

“Kāpēc mums ir jācieš?” “Ja Dievs mūs tiešām mīl, tad kāpēc ar mums notiek tik daudz kā slikta?” Šādus jautājumus es dzirdu ļoti bieži. Jau tūkstošiem gadu cilvēki, kas ir daudz gudrāki par mani, ir nomocījušies ar šiem jautājumiem, tomēr atbilde uz tiem nav nodefinēta vēl šodien. Es pat nemaz necenšos uz tiem atbildēt, vienīgi parasti piebilstu – “Ja pēc tam, kad kļūstam par kristiešiem, Dievs mūs tikai svētītu – novērstu visas ciešanas, grūtības un sāpes – vai tā nebūtu kā kukuļdošana, lai tikai cilvēki pievērstos ticībai?”

Dievs tā nerīkojas. Tas Kungs vēlas, lai mēs nākam pie Viņa, mīlestības vadīti, tāpēc, ka apzināmies savas vajadzības, ko spēj piepildīt tikai un vienīgi Viņš. 

Patiesība ir skarba – no dzimšanas brīža līdz laikam, kad dosimies mājās pie Jēzus, mēs reizēm piedzīvosim ciešanas. Dažiem no mums ir uzticēti grūtāki uzdevumi, tomēr ciešanas paliek ciešanas.

Tāpat domāju, ka mūsu vēršanās pie Dieva grūtībās, apkārtējiem ir liela liecība, kad viņi redz uzvaras, kas sakņotas lūgšanās. Pat ja šī liecība ne vienmēr liks atgriezties pie Kristus, tā noteikti norāda uz Dieva klātbūtni mūsu dzīvē, reizē arī izgaismojot to, kas pietrūkst dzīvei, kurā nav Dieva.

Jā, mēs piedzīvosim ciešanas. Kādu dienu manī radās šāda doma – ciešanas rada pateicību. Kad mūsu dzīve sagriežas kājām gaisā, un mēs nezinām, ko darīt, mēs vēršamies pēc palīdzības pie Tā Kunga; Viņš atbild mūsu lūgšanu un dara mūs brīvus. Dievs runā uz mums un mierina mūs. Tā rezultātā mēs kļūstam pateicīgi.

Laiks starp ciešanām un pateicību ir tas periods, kad velns no visa spēka uzbrūk mūsu domām. Viņš varētu iesākt šādi: “Ja Dievs tiešām tevi mīlētu, tev nenāktos to piedzīvot.” Tas ir tāds maigs veids, lai pateiktu, ka kalpošana Dievam ir bezjēdzīga. Patiesība ir vienkārša – problēmas ir neizbēgamas, ja esam kristieši, un problēmas ir neizbēgamas, ja neesam kristieši. Tomēr, kā kristieši, mēs piedzīvojam arī uzvaras. Kā Jēzus Kristus mācekļi, mēs arī vētrā varam piedzīvot mieru. Mēs varam izbaudīt savu dzīvi arī grūtībās, jo patiesi ticam, ka Dievs darbojas mūsu labā.

Nākamais sātana uzbrukums ir kā čuksti – “Labāk jau nekļūs! Tu lieki esi kalpojis Dievam. Redzi, kas notiek, kad tev tik ļoti vajadzīga palīdzība. Tu Viņam nemaz nerūpi. Ja tu Viņam rūpētu, Viņš nepieļautu, ka tev tā jācieš.”

Šajā brīdī mums jāpiecērt kāja. Lai mūs iedrošina stāsts par Ījabu. Tikai retais no mums ir cietis tik ļoti kā viņš – viņš zaudēja visus savus bērnus, savu manu, veselību. Viņa kritiķi apsūdzēja Ījabu par liekulību un viltību. Tā kā mēs zinām, kā sātans darbojas, mēs saprotam, ka šie šķietamie draugi patiesībā bija kā rīki sātana rokās. Esmu droša, ka viņi pat nenojauta, ka velns viņus lieto, lai noniecinātu Ījabu. Tomēr tas, ka viņi paši to neapzinājās, nenozīmē, ka sātans viņus neizmantoja ar pilnu jaudu.

Tomēr Ījabs, kurš bija dievbijīgs vīrs, atteicās viņos klausīties. Viņš teica: “[... lai arī Viņš mani nokauj, es gaidīšu uz Viņu un uzticēšos Viņam... ].” (ĪJABA 13:15). Viņš neļāva sātanam uzbrukt viņa prātam un likt apšaubīt Dievu. Viņš nesaprata, ko Dievs bija darījis. Un mēs arī nekur citur neredzam norādes, ka viņš to kādreiz būtu sapratis. Tomēr viņš zināja, ka Dievs ir ar viņu, un viņš nekad nešaubījās par Dieva mīlestību un klātbūtni.

Tādu attieksmi arī mēs gribam – mierpilnu pārliecību par Dieva mīlestību, kas teiktu – “Lai arī Viņš mani nokauj, es gaidīšu uz Viņu un uzticēšos Viņam.” Mums nav jāspēj to izskaidrot vai izprast. Patiesībā esmu dzirdējusi kādu sakām – “Paklausība ir obligāta, izpratne – ne vienmēr”.

Visbeidzot, mūsu ciešanas varētu būt arī kā spēcīgs atgādinājums, ka esam uz tā paša ceļa kā citi diženi Dieva svētie. Ciešanas bija īstas arī Pētera laikā. Tajā laikā tās bija Romas vajāšanas; mūsu gadījumā tie varētu būt cilvēki, kuri mūs nesaprot, ģimenes locekļi, kas novēršas no mums. Neatkarīgi no ciešanu veida, tām vajadzētu beigties ar pateicību. 

“Mans Kungs un mans Dievs, piedod, ka vienmēr ilgojos pēc vieglākas dzīves. Es atzīstu, ka negribu ciest un man nepatīk, ja viss sagriežas kājām gaisā. Tomēr es lūdzu, lai Tu man palīdzi sevī izveidot labu attieksmi, un uzticēties, ka Tu to vērsīsi par labu. Es to lūdzu Jēzus Kristus vārdā,  Āmen.”