JĀŅA EVAŅG̒ELIJS 4
4
1Kad nu Kungs dabūja zināt, ka farizēji bija dzirdējuši, ka Jēzus savācot un kristījot vairāk mācekļu nekā Jānis,
2[Lai gan Jēzus pats nekristīja, bet viņa mācekli],
3Tad viņš atstāja Jūdeju un devās atkal uz Galileju.
4Bet viņam bija jāiet caur Samariju.
5Tad viņš nonāk vienā Samarijas pilsētā, vārdā Zichara, netālu no tīruma, ko Jēkabs bija devis savam dēlam Jāzepam.
6Tur bija Jēkaba aka. Jēzus, no ceļa piekusis, apsēdās turpat pie akas; tas bija ap sesto stundu.
7Te kāda sieva no Samarijas nāk ūdeni smelt. Jēzus viņai saka: „Dod man dzert!“
8Jo viņa mācekļi bija gājuši pilsētā pārtiku pirkt.
9Tad samāriete viņam saka: „Kā tu, jūds būdams, prasi dzert no manis, samārietes?“ Jo jūdi ar samariešiem nesagājās.
10Jēzus viņai atbildēja: „Ja tu ko zinātu par Dieva dāvanu un kas tas ir, kas tev saka: dod man dzert, —tad tu būtu viņu lūgusi, un viņš būtu tev devis dzīvu ūdeni.“
11Samāriete viņam saka: „Kungs, tev nav smeļamā trauka, un aka ir dziļa; no kurienes tad tev ir dzīvais ūdens?
12Vai tu esi lielāks par mūsu tēvu Jēkabu, kas mums aku devis un pats no tās ir dzēris līdz ar saviem dēliem un ganāmiem pulkiem?“
13Jēzus atbildēja viņai: „Ikvienam, kas dzer no šī ūdens, atkal slāps.
14Bet kas dzers no tā ūdens, ko es tam došu, tam ne mūžam vairs neslāps, bet ūdens, ko es tam došu, kļūs viņā par ūdens avotu, kas verd mūžīgai dzīvei.“
15Sieva viņam saka: „Kungs, dod man tādu ūdeni, ka man vairs neslāpst un nav jānāk šurp smelt.“
16Tad viņš tai saka: „Ej, sauc savu vīru un nāc šurp!“
17Sieva viņam atbild: „Man nav vīra.“ Jēzus viņai salta: „Tu pareizi esi sacījusi: man nav vīra,
18Jo pieci vīri tev ir bijuši, bet kas tev tagad ir, tas nav tavs vīrs. Šai ziņā tu esi runājusi patiesību.“
19Tad sieva viņam saka: „Kungs, es redzu, ka tu esi pravietis.
20Mūsu tēvi ir pielūguši šinī kalnā, bet jūs sakāt, ka Jeruzāleme ir tā vieta, kur Dievs jāpielūdz.“
21Jēzus viņai saka: „Tici man, sieva: nāk stunda, kad jūs Tēvu vairs nepielūgsit nedz šinī kalnā, nedz Jeruzālemē.
22Jūs pielūdzat, ko nezināt, mēs pielūdzam, ko zinām. Jo pestīšana nāk no jūdiem.
23Bet stunda nāk un ir jau klāt, kad īstie dievlūdzēji pielūgs Tēvu garā un patiesībā. Jo Tēvs tādus meklē, kas viņu tā pielūdz.
24Dievs ir Gars, un, kas viņu pielūdz, tiem to būs pielūgt garā un patiesībā.“
25Sieva viņam saka: „Es zinu, ka jānāk Mesijām, tā saucamam Kristum. Kad viņš nāks, tas mums visu izstāstīs.“
26Jēzus viņai saka: „Es tas esmu, kas ar tevi runā!“
27Šinī brīdī nāca viņa mācekļi un brīnījās, ka viņš runā ar sievieti. Tomēr neviens neteica: „Ko tu no viņas gribi?“ vai: „Ko tu runā ar viņu?“
28Tad sieva atstāja savu ūdenstrauku, aizgāja uz pilsētu un sacīja ļaudīm:
29„Nāciet, tur ir cilvēks, kas man visu pateicis, ko es esmu darījusi! Vai tas tikai nav Kristus?“
30Tad tie izgāja no pilsētas un nāca pie Jēzus.
31Pa to starpu mācekļi lūdza viņu, sacīdami: „Rabi, ēd!“
32Bet viņš tiem sacīja: „Man ir ēdiens ko ēst, ko jūs nepazīstat.“
33Tad mācekļi sacīja cits citam: „Vai kāds viņam atnesis ko ēst?“
34Jēzus viņiem saka: „Mans ēdiens ir darīt tā gribu, kas mani sūtījis, un pabeigt viņa darbu.
35Vai jūs nesakāt: Vēl četri mēneši, tad nāk pļaujamais laiks? Redziet, es jums saku: paceliet savas acis un skatait druvas, jo viņas ir baltas pļaujai.
36Jau pļāvējs dabū algu un vāc augļus mūžīgai dzīvei, lai kopā priecātos sējējs un pļāvējs.
37Jo še piepildās vārds, ka cits ir, kas sēj, un cits, kas pļauj.
38Es jūs esmu sūtījis pļaut, kur jūs neesat strādājuši. Citi ir strādājuši, bet jūs esat nākuši viņu darbā.“
39Bet daudzi šīs pilsētas samarieši sāka ticēt viņam, dzirdējuši sievas vārdus, jo viņa apliecināja: viņš man visu pateicis, ko esmu darījusi.
40Šie samarieši nāca pie viņa un lūdza viņu palikt pie viņiem. Un viņš palika tur divas dienas.
41Tad vēl daudz vairāk kļuva ticīgi viņa vārdu dēļ
42Un sacīja sievai: „Nu mēs vairs neticam tavas runas dēļ, jo mēs tagad paši esam dzirdējuši un zinām, ka šis tiešām ir pasaules Pestītājs.“
43Pēc divi dienām viņs no turienes aizgāja uz Galileju,
44Jo pats Jēzus bija apliecinājis, ka pravietis netiek cienīts savā dzimtenē.
45Kad nu viņš nonāca Galilejā, galilieši viņu uzņēma, jo tie bija redzējuši visu, ko Jēzus svētkos Jeruzālemē bija darījis; jo viņi paši arī bija bijuši svētkos.
46Tā viņš atkal nonāca Kānā Galilejā, kur bija pārvērtis ūdeni par vīnu. Bija kāds ķēniņa galma vīrs, kufa dēls gulēja slims, Kapemaumā.
47Dzirdējis, ka Jēzus no Jūdejas atnācis uz Galileju, tas nogāja pie viņa un lūdza viņu, lai tas nāktu un dziedinātu viņa dēlu, jo tas gulēja uz miršanu.
48Jēzus viņam sacīja: „Ja jūs zīmes un brīnumus neredzat, jūs neticat.“
49Galma vīrs viņam saka: „Kungs, nāc, pirms mans dēls mirst.“
50Jēzus viņam saka: „Ej, tavs dēls dzīvs.“ Galma vīrs ticēja vārdiem, ko Jēzus viņam teica, un aizgāja.
51Vēl viņam ceļā esot, viņa kalpi viņam nāca pretī un ziņoja, ka viņa dēls dzīvs.
52Tad viņš apjautājās pie viņiem pēc stundas, kad tam kļuvis labāk. Tie viņam stāstīja: „Vakar ap septīto stundu drudzis viņu atstājis.“
53Tad tēvs saprata, ka tas bijis tanī pašā stundā, kad Jēzus viņam bija teicis: „Tavs dēls dzīvs.“ Un viņš kļuva ticīgs ar visu savu namu.
54Šī jau bija otra zīme, ko Jēzus darīja, atnācis no Jūdejas Galilejā.
Latvian Bible © Latvian Bible Society, 1965.